Vecumdienas ir laiks, lai liecinātu, ka labākais vēl ir priekšā
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Kur slēpjas vecumdienu jēga? Kāda ir to nozīme? Tie ir jautājumi, uz kuriem Francisks sniedz atbildes pēdējo mēnešu vispārējo audienču laikā. Šajā reizē viņš pievērsās mūžīgās dzīves perspektīvai.
“Lai jūsu sirdis nebīstas!” lasām Jāņa evaņģēlijā. “Ticiet Dievam un ticiet Man! Mana Tēva namā daudz mājokļu. Ja tas tā nebūtu, Es jums pateiktu. Es eju jums sataisīt vietu. Un kad Es noiešu un jums vietu sataisīšu, Es atkal atnākšu un paņemšu jūs pie Sevis, lai arī jūs tur būtu, kur Es esmu” (Jņ 14, 1-3). Pāvests atzina, ka Jēzus iesāk savu runu ar mierinājuma un apsolījuma vārdiem. Balstoties uz šo Svēto Rakstu fragmentu, viņš norādīja, ka “vecumdienas ir labvēlīgs laiks tam, lai sniegtu aizkustinošu un priecīgu liecību” par to, kādas svētības nes ticība.
“Vecumdienās ticības darbi, kas mūs un citus tuvina Dieva valstībai, nu jau pārsniedz jaunības un brieduma gadu spēku, vārdus un enerģiju. Bet tieši pateicoties tiem, kļūst vēl caurspīdīgāks dzīves patiesā mērķa apsolījums. Un kāds ir dzīves patiesais mērķis? Vieta pie galda kopā ar Dievu, Dieva pasaulē”, sacīja Francisks.
Tātad vecumdienās “ticības darbi” pastāv drīzāk Kunga apsolījuma īstenošanās gaidīšanā. Šajā sakarā Romas bīskaps ieteica vietējām Baznīcām veicināt konkrētas iniciatīvas, lai “atdzīvinātu šo īpašo Kunga gaidīšanas kalpojumu”, pievēršot uzmanību veco ļaužu “individuālajām harizmām un sociālajām īpašībām”. Vecumdienas, kas tiek pavadītas nomāktībā par neizmantotajām iespējām, nes nomāktību arī apkārtējiem, turpretī vecumdienas, kas tiek izdzīvotas cieņpilnā veidā, atmasko maldus par cilvēka spēku un pat Baznīcas pašpietiekamību. Pāvests uzsvēra, ka mūsu dzīve nav paredzēta tam, lai mēs ierautos sevī, noslēgtos iedomātā šīs zemes pilnībā, bet ir domāta, lai ietu tālāk, pārkāptu nāves slieksni un iesniegtos mūžībā. Šeit mums nav paliekošas mājvietas. Mūsu mērķis, kur mums ir jānokļūst, ir mūžība kopā ar Kungu.
Francisks kārtējo reizi vērsās pret visai izplatīto tendenci mūžīgi saglabāt savu jaunību. Domas par laika apturēšanu – vēlmes pēc mūžīgās jaunības, neierobežotas labklājības, absolūta spēka – īstenošana ir ne tikai neiespējama, bet maldinoša. Šeit, virs zemes, iesākas mūsu «noviciāta» process – teica pāvests. Mūsu šīszemes eksistence ir iniciācijas laiks dzīvei, kas piepildīsies vienīgi Dievā. Mēs esam nepilnīgi kopš sākuma un tādi būsim līdz beigām, kad piepildīsies Dieva apsolījums. Vecumdienas tuvina cerību uz šo piepildījumu. Tāpēc cilvēks ir aicināts priecāties par to, ka paiet laiks. Tas nav apdraudējums, jo Kungs mums ir apsolījis dzīves piepildījumu savā Valstībā.
Franciska teiktais katehēzes noslēgumā atklāj mums vecumdienu garīgo nozīmi un eksistenciālo jēgu. Izdzīvotas kā Kunga gaidīšanas laiks, tās var kļūt par ideālu ticības “apoloģiju”, kas ikvienam dod iemeslu cerēt. Vecumdienās skaidri atklājas Jēzus apsolījums. Tas ir laiks, lai liecinātu, ka “labākais vēl ir priekšā”.
