Francisks: Dieva plānā galējo mērķi viss rod Kristū
Inese Šteinerte - Vatikāns
Pāvests norāda, ka himna, ar kuru iesākas Vēstule efeziešiem, izriet no Dieva pestījošā plāna kontemplācijas. “Tāpat kā paliekam izbrīnīti apkārtesošā universa priekšā, tāpat apbrīnojam arī pestīšanas vēsturi. Ja kosmiskajā telpā katra lieta kustas, vai atrodas miera stāvoklī saskaņā ar gravitācijas spēku, Dieva plānā cauri laikiem, savu sākumu, pastāvēšanu, likteni un galējo mērķi viss rod Kristū,” sacīja Francisks.
Pāvests paskaidroja, ka svētā Pāvila vēstulē vārds “Kristū”, nozīmē kardinālo punktu, uz kura balstās visi pestīšanas vēstures posmi. Kristū esam svētīti pirms radīšanas. Viņā esam aicināti. Viņā esam atpestīti. Viņā katra radība tiek vesta pie vienotības, un visi – tuvi un tāli, pirmie un pēdējie, pateicoties Svētā Gara darbībai, esam aicināti slavēt Dievu. Francisks vērsās pie kardināliem, bīskapiem, priesteriem, konsakrētajām personām, pie Dieva tautas ar jautājumu – kā ir ar viņu izbrīnu? Vai viņi to dažreiz izjūt? Vai arī ir aizmirsuši, ko tas nozīmē?
Turpinājumā pāvests pieskārās Mateja Evaņģēlija fragmentam, kur tiek vēstīts par mācekļu tikšanos ar Jēzu Kristu Galilejā. “Mums katram ir sava Galileja mūsu pašu vēsturē,” teica Francisks. Viņš paskaidroja, ka tā ir Galileja, kurā esam izjutuši Kunga aicinājumu, Kunga skatienu, kas mūs ir aicinājis. “Ja atgriezīsimies tai Galilejā, uz kalna, uz kuru Viņš ir norādījis, tad izjutīsim jaunu izbrīnu,” uzrunājot jaunos kardinālus, turpināja pāvests, norādot, ka tas, kas tiks izjusts, šoreiz radīs vēl lielāku izbrīnu. Sapratīsim, ka Dievs mūs iesaista savā plānā. Tieši to pieredzēja apustuļi, un tā ir misija, kurā viņus sūta augšāmcēlušais Kristus. “Ejiet un māciet visas tautas, kristīdami tās Tēva un Dēla un Svētā Gara vārdā, mācīdami tās pildīt visu, ko es jums esmu pavēlējis...” (Mt 28,19-20). Vēlāk seko galējais apsolījums, kas iedveš cerību un mierinājumu. “Es esmu ar jums visās dienās, līdz pat pasaules beigām” (20), saka Kristus saviem mācekļiem.
Pāvests atzīmēja, ka šiem vārdiem arī vairāk kā pēc diviem gadu tūkstošiem piemīt spēks aizkustināt sirdis. “Mūs nebeidz pārsteigt neizmērojamais dievišķais lēmums evaņģelizēt pasauli, sākot ar šo niecīgo mācekļu grupiņu, kuri, kā atzīmē evaņģēlists, vēl šaubījās (17). Francisks, vēršoties pie kardināliem, norādīja, ka šodien Kungs atkārto tieši tādu pašu aicinājumu, tādu pašu sūtību.
Svētais tēvs uzsvēra, ka šis izbrīns ir pestīšanas ceļš un novēlēja, lai Dievs to saglabā vienmēr dzīvu, jo tas atbrīvo no kārdinājuma justies “augstumos”, justies “eminentiem”, ieslīgt nepatiesā drošības apziņā, kas šodien ir tik atšķirīga no Baznīcas pirmsākumiem. “Šodien Baznīca ir liela un mēs esam novietoti tās hierarhijas galotnē, mūs sauc par “eminencēm”, uzrunā kardināliem teica pāvests. Viņš apgalvoja, ka tas viss ir taisnība, taču ir arī viltus, ar kuru lielais melu tēvs Kristus sekotājus vienmēr ir centies padarīt pasaulīgus. Pāvests brīdināja, ka šāds kārdinājums soli pa solim atņem spēkus, atņem cerību, neļauj saskatīt Jēzus skatienu, kurš katru sauc vārdā un sūta. “Tas ir garīgā pasaulīguma ķirmis,” teica Francisks. Tāpēc viņš aicināja pievērsties sākotnējam izbrīnam, kurš nemazinās gadiem ejot, bet stiprina un liek doties dziļumos.
