Pāvests: "Esi līdzjūtīgs kā žēlsirdīgais samarietis!"
Silvija Krivteža - Vatikāns
Svētais tēvs skaidroja Lūkasa evaņģēlija 10. nodaļu, kurā ietverts stāsts par žēlsirdīgo samarieti. "Sarunājoties ar ticīgajiem, es bieži jautāju, vai viņi dod žēlsirdības dāvanas. Atbilde parasti ir apstiprinoša. Bet uz jautājumu, vai, dodot naudas gabaliņu, viņi ieskatās nabagam acīs, pieskaras viņa rokai, atskan izvairīgas atbildes. Evaņģēlijs māca mūs redzēt, bet Jēzus māca būt līdzcietīgiem pret citiem," uzsvēra pāvests.
Šodienas Evaņģēlijā lasām līdzību par žēlsirdīgo samarieti (sal. Lk 10,25-37). Tālumā redzams ceļš, kas no Jeruzalemes ved uz Jēriku. Ceļa malā guļ kāds līdz nāvei piekauts un aplaupīts cilvēks. Garāmejošs priesteris redz viņu, bet neapstājas. Viņš iet tālāk. To pašu dara arī levīts, reliģiskā kulta svinētājs templī. Savukārt samarietis, kurš arī steidzas, ieraudzīja nelaimīgo cilvēku un apžēlojās par viņu. Evaņģēlija autors izceļ, ka samarietis atradās ceļā. Lai gan viņam bija savi plāni un viņš steidzās sasniegt ceļa mērķi, viņš nepagāja vienaldzīgi garām. Pāvests aicināja padomāt par to, vai Kungs mūs nemāca darīt tieši tāpat? Mēs esam aicināti skatīties uz priekšu, uz gala mērķi, vienlaikus pievēršot uzmanību soļiem, kas mums ir jāveic šeit un tagad.
Turpinot uzrunu, pāvests skaidroja, ka pirmie kristieši tika saukti par Ceļa mācekļiem (sal. Apd 9,2). Patiesībā katrs ticīgais līdzinās samarietim: arī viņš ir ceļā, iet uz priekšu, atrodas nemitīgā kustībā. Viņš apzinās, ka nav tas, kurš ir atnācis, bet mācās katru dienu sekot Jēzum, kurš teica: Es esmu ceļš, patiesība un dzīvība (Jņ 14,6). Kristus māceklis staigā, sekojot savam Mācītājam, un tādējādi kļūst par Ceļa mācekli. Viņš seko Kristum, kurš vienmēr ir kustībā. Ceļā Viņš satiek cilvēkus, dziedina slimos, apmeklē ciemus un pilsētas.
Sekojot Kungam, Ceļa māceklis redz, ka viņa domāšanas un rīcības veids pamazām mainās, kļūst arvien saskanīgāks ar Mācītāja domāšanas un rīcības veidu. Ejot Kristus pēdās, ticīgais kļūst par ceļotāju, un ceļā viņš mācās – tāpat kā samarietis – redzēt un apžēloties. Vispirms viņš redz, atver acis uz realitāti, viņš nav egoistiski ieslēdzies savās domās. Savukārt priesteris un levīts skatās uz ļaundaru upuri tā, it kā to neredzētu, un iet tālāk. Evaņģēlijs māca mūs redzēt. Tas palīdz mums pareizi saprast realitāti, dienu no dienas pārvarēt aizspriedumus un dogmatismus. Sekošana Jēzum iemāca būt līdzjūtīgiem, mudina ieraudzīt citus, īpaši tos, kuri cieš, tos, kuriem visvairāk ir vajadzīga mūsu palīdzība, un steigties palīgā kā to darīja samarietis, sacīja pāvests.
Lasot šo evaņģēlisko līdzību nereti rodas tieksme vainot, radīt ar pirkstu uz citiem, salīdzinot tos ar priesteri un levītu, vai arī vainot sevi, apzinoties uzmanības trūkumu pret savu tuvāko. Pāvests atzina, ka bieži esam bijuši vienaldzīgi un centušies sevi attaisnot, bet nedrīkstam apstāties pie tā. Lūgsim Dievu, lai mums palīdz iziet no egoistiskās vienaldzības un būt līdzcietīgiem pret tiem, kas cieš. Lūgsim, lai Viņš dāvā mums žēlastību redzēt un apžēloties par tiem, kurus satiekam dzīves ceļā, īpaši par tiem, kuri cieš un kuriem ir vajadzīga palīdzība, tuvoties un pasniegt roku pakritušajam. Lai Jaunava Marija vada mūs pa šo garīgās izaugsmes ceļu. Lai viņa, kas rāda ceļu, tas ir, Jēzu, palīdz arī mums kļūt par Ceļa mācekļiem, - uzrunas noslēgumā teica pāvests.
