Pāvesta ceļojums uz Kanādu solās būt par nozīmīgu posmu izlīgšanā ar iezemiešiem
Federiko Lombardi S.J., Inese Šteinerte - Vatikāns
Šogad, no 28. marta līdz 1. aprīlim Romu apmeklēja Kanādas iezemiešu un dažu bīskapu delegācija, kas vairākkārt tikās arī ar pāvestu Francisku. Svētais tēvs apsolīja personīgi doties uz Kanādu, lai šo dialogu turpinātu jau iezemiešu “dzimtajās teritorijās”. Noslēdzošajā tikšanās reizē pāvests teica: “Novēlu, lai šo dienu tikšanās var pavērt jaunus ceļus, ko mērot kopā, iedvest drosmi un padziļināt ieguldījumu vietējā līmenī. Efektīvs dziedināšanas process prasa konkrētu darbību.”
Pāvests iedrošināja Kanādas bīskapus un viņiem uzticēto ticīgo ganāmpulku turpināt meklēt patiesību, dziedēt iezemiešu brūces un izlīgt ar viņiem. “Tie ir soļi ceļā, kas ļauj atklāt un dzīvināt jūsu kultūru, Baznīcā vairojot mīlestību, cieņu un uzmanību pret jūsu tradīcijām,” turpināja Francisks. Viņš uzsvēra, ka dialogs ir iepazīšanās un savstarpējas dalīšanās atslēga, un Kanādas bīskapi ir apņēmušies iet kopā ar iezemiešiem pa atjaunotu, konstruktīvu un auglīgu ceļu.
Kādas ir šīs iezemiešu tautas? Šodien tiek runāts par trim atšķirīgām realitātēm – vispirms par “pirmajām nācijām”, kas sastāv no grupām, kas Kanādas teritoriju apdzīvoja pirms eiropiešu ierašanās. Tā dēvētajām “pirmajām nācijām” šai teritorijā pievienojās “nākamās nācijas”, proti, angļi un franči. Šodien Kanādā tiek izšķirtas 634 grupas, kuras runā ap 50 dažādās valodās. 2016. gadā šīs grupas veidoja gandrīz miljonu, precīzāk, 977 tūkstošus 230 cilvēku. Ir arī “metisu” grupa, jeb iezemiešu un eropiešu pēcteči. Tai pašā 2016. gadā to bija 587 tūkstoši 545 cilvēki. Kanāda ir vienīgā valsts pasaulē, kurā metisi ir atzīti kā cilvēku grupa ar atsevišķu identitāti. Trešā sastāvdaļa ir “inuiti”, tauta, kas dzīvo Kanādas arktiskajos ziemeļos un ko pagātnē apzīmēja ar kopīgo vārdu “eskimosi”. Inuitu skaits, saskaņā ar 2016. gada tautas skaitīšanas datiem, bija 65 tūkstoši 25 cilvēki, jeb 4,3% no visas Kanādas iedzīvotāju skaita.
Katrai no trim minētajām sastāvdaļām šodien ir sava asambleja, jeb pārstāvnieciskie organismi un savas autoritātes, kas aizstāv respektīvo kultūras identitāti. Arī delegācija, kas bija ieradusies Romā, sastāvēja no trim grupām – katra sev raksturīgajos tērpos un ar savām atšķirības zīmēm. Pirms noslēdzošās kopējās audiences katra grupa personīgi tikās arī ar pāvestu.
Kādas bija ieceļojušo eiropiešu attiecības ar tautām, kas jau apdzīvoja tā dēvēto “jauno pasauli”, un kā notika resursu un milzīgo zemes “īpašumu” izmantošana, kuros iezemiešu tautas dzīvoja kopš senseniem laikiem, ievērojot, ka eiropieši uzskatīja sevi par pārākiem sev piederošo līdzekļu, savas kultūras un reliģiskās ticības dēļ?
Katoliskās Baznīcas nostāja ir kritiska pret jebkādu koloniālisma formu. Tās Maģistērijā jau pirms vairākiem gadsimtiem rodami teksti attiecībā uz iezemiešu cieņu. Tā piemēram, pāvesta Pāvila III 1537. gadā izdotajā bullā “Sublimis Deus” teikts: “Mēs nosakām un deklarējam, ka tā saucamajiem indiāņiem un citām tautām, ko laika gaitā var satikt kristieši, nekādā veidā nedrīkst atņemt brīvību un viņiem piederošo mantu, arī tad, ja tie netic Jēzum Kristum. Viņiem ir tiesības brīvi un likumīgi baudīt savu brīvību un sev piederošo mantu. Nekādā gadījumā tos nedrīkst paverdzināt.”
Pāvesti šo mācību ir nemitīgi atkārtojuši, taču nedrīkst noliegt, ka pirms tam ir bijušas deklarācijas, kas galvenokārt ietvertas XV gadsimta beigās izdotajās pāvestu bullās, kurās tiek runāts par “terra nullius” – par “nevienam nepiederošu zemi”. Šīs deklarācijas tika izmantotas, lai piesavinātos zemi, jo īpaši no to cilvēku puses, kuri sevi dēvēja par katoļticīgiem. Tie bija gadījumi, kad evaņģelizācijas intereses savijās ar kolonizācijas interesēm.
Laika gaitā nostiprinājās starptautisko tiesību jēdziens “atklāšanas doktrīna”, kas XIX gadsimtā tika izmantots tiesas prāvās starp jaunajām amerikāņu federācijas valstīm un iezemiešu tautām. Iezemieši pieprasa “atklāšanas doktrīnas” atcelšanu un dažādas kristīgās nekatoļu denominācijas to jau ir atbalstījušas laika posmā no 2009. līdz 2013. gadam. Tāpēc ir nepieciešams sasniegt skaidrāku vīziju un izlēmīgāku apgalvojumu arī no Katoliskās Baznīcas puses, norādot uz iezemiešu tautu cieņu un tiesībām, kā arī uz to, ka evaņģelizācija nav savienojama ar koloniālismu.
Šai ziņā svarīga nozīme ir svētā Jāņa Pāvila II vārdiem un darbiem. Tai skaitā ir arī viņa ceļojumi uz Amerikas kontinentu. Kas attiecas tieši uz Kanādu, nedrīkst aizmirst divas tikšanās ar iezemiešu tautām 1984. gadā, bet jo īpaši trešo tikšanos 1987. gadā. Pēc ilgāka ceļojuma pa Amerikas Savienotajām Valstīm, pāvests Jānis Pavils II devās uz Kanādu, lai Fort Simpsonā, tālajās Ziemeļrietumu teritorijās, tiktos ar iezemiešiem. Pirms trim gadiem šo teritoriju apmeklējumu bija nācies atcelt meteoroloģisko apstākļu dēļ. Pāvestam toreiz bija jāaprobežojas ar videovēstījumu. Savukārt, 1992. gada 12. oktobrī, sakarā ar 500. gadskārtu, kopš tika atklāta Amerika, Jānis Pāvils II no Santo Domingo vērsās pie visiem šī kontinenta iezemiešiem ar vēstījumu.
Kanāda tika nodibināta 1867. gadā kā Anglijas impērijas federālā domīnija. 1876. gadā notika “Indiāņu Akta” (“Indian Act”) promulgācija. Kanādas valdība uz šo dokumentu balstījās, risinot lietas, kas saistās ar iezemiešiem. Politiku pret iezemiešu tautām raksturoja pārliecība par kolonizatoru kultūras pārākumu, par iezemiešu kultūru pakāpenisku izskaušanu un viņu asimilāciju eiropiešu tipa sabiedrībā kā vienīgo viņu nākotnes perspektīvu. XIX gadsimta laikā tika iznīcināti lielie bufalo pulki un prērijās dzīvojošajiem medniekiem bija jāpārtop par lauksaimniekiem. Indiāņiem tika piešķirtas tā saucamās “rezerves teritorijas”, no kuru ietvariem tiem nebija ļauts iziet. Līdz ar “rezerves teritoriju” sistēmu, Kanādā tika piekopta arī “rezidenciālo skolu” sistēma. Iezemiešu bērni un jaunieši tika nošķirti no savām ģimenēm un kultūrām, skolās valdīja stingra disciplīna, runāt varēja tikai angļu valodā, un skolēni tika gatavoti asimilācijai eiropiešu kultūrā un kristīgajā reliģijā.
“Rezidenciālās skolas” nodibināja un finansēja Kanādas valdība, bet to vadība tika uzticēta daudzajām kristīgo Baznīcu institūcijām, kuras bija iesaistītas Kanādas politikas īstenošanā pret pamatiedzīvotājiem. Šādas skolas Kanādā pastāvēja vairāk nekā gadsimtu ilgi. Visā valsts teritorijā, bet pārsvarā Rietumos – pavalstīs ar angļu valodu, pavisam darbojās 139 skolas. Kvebekā šādas skolas bija tikai sešas, tās pastāvēja neilgu laiku un to vadītāji – Oblātu tēvi, atšķirībā no pārējām “rezidenciālajām skolām”, rūpējās, lai tiktu saglabātas iezemiešu kultūras.
Pēc oficiāliem datiem, iezemiešiem paredzētajās skolās mācījās ap 150 tūkstoši bērnu – gan zēnu, gan meiteņu, taču, tiek uzskatīts, ka skolēnu kopskaits bijis daudz lielāks. Pirmā “rezidenciālā skola” tika atvērta 1831. gadā, tātad, vēl pirms Kanādas valsts nodibināšanas, bet pēdējā savas durvis slēdza tikai 1996. gadā. Vairāk nekā puse skolu bija uzticētas Katoliskās Baznīcas pārvaldībai, bet citas anglikāņiem, metodistiem un vēl citām kristīgajām denominācijām. Katoliskās skolas vadīja gan reliģiskās kongregācijas, gan arī dažādas citas Baznīcas institūcijas. Lielu daļu skolu vadīja Bezvainīgās Marijas oblāti.
Par “rezidenciālajām skolām”, tai skaitā Katoliskās Baznīcas vadītajām, nav trūcis kritisku liecību, jo īpaši XX gadsimta pirmajos gadu desmitos. Visvairāk tiek liecināts par sliktiem sanitārajiem apstākļiem, pārtikas trūkumu, izglītības metožu stingrību, nežēlīgo veidu, kādā bērni tika šķirti un aizvesti no ģimenēm. Skolās ir bijusi augsta mirstība, šeit strauji izplatījusies tuberkoloze un citas infekcijas slimības. XX gadsimta sākumā iezemiešu mirstība no tuberkolozes bija 19 reizes augstāka nekā pārējo Amerikas iedzīvotāju vidū.
Nožēlojamais stāvoklis “rezidenciālajās skolās” lielā mērā bija atkarīgs no trūcīgajiem resursiem, ko valdība tām iedalīja. “Indiāņu lietu” departaments, no kura tiešā veidā šīs skolas bija atkarīgas, darīja visu, lai tās sevi uzturētu pašas, jo īpaši, izmantojot skolēnu darbu, kuri tika sagatavoti dažādiem amatiem – zemkopībai, amatniecībai, rokdarbiem, mājsaimniecībai utt. Izglītības kvalitāte šais skolās nebija prioritāte.
I Pasaules kara laikā skolu atbalsts no valdības puses tika samazināts vēl vairāk, lai līdzekļus novirzītu Kanādas militārajai darbībai Eiropā. Skolās mira daudz iezemiešu bērnu. Lai ietaupītu līdzekļus, viņu ķermeņi vairs netika sūtīti uz mājām, bet pēc precīziem “Indiāņu lietu” departamenta norādījumiem, aprakti ciešā skolu tuvumā. Šāds piegājiens darbojās vairākus gadu desmitus un neviens to nopietni neizskatīja, jo tas atbilda sabiedrības dominējošajai vīzijai un valsts politikai. Līdz pat aizvadītā gadsimta 80. gadiem, neviena no Kanādas autoritātēm neatzina rezidenciālās sistēmas dziļo izgāšanos un publiski neieminējās par tās upuriem. Laika gaitā, kā arī, līdz ar iezemiešu pašapziņas celšanos, lietas sāka pamazām mainīties. Jau kopš 50. gadiem rezidenciālo skolu sistēmu sāka apsūdzēt individuāli liecinieki. To vidū bija arī bijušie skolēni, kuri pret sevi pieredzējuši visdažādākā veida pārkāpumus – gan morālos, gan fiziskos, gan seksuālos. Šādas liecības sāka parādīties arvien biežāk un sāka gūt atbalsi arī masu medijos.
Iezemiešu tautu apstākļi, tai skaitā sociālā marģinalizācija, alkoholisms, nabadzība, sanitārā situācija, kultūras līmenis, kriminalitāte, un citi, joprojām ir smagāki, nekā pārējā Kanādas sabiedrības daļā. Tas liek aizdomāties par smagajām sekām, ko ilgā laika periodā ir atstājusi tradicionālo kultūru iznīcināšana, kurā lielu lomu ir spēlējušas arī “rezidenciālās skolas”.
80. gadu beigās un 90. gadu sākumā Kanādas iezemieši sāka aktīvāk organizēties un uzstādīt savas prasības valdībai. Tika reģistrētas arī dažas vardarbīgas sadursmes attiecībā uz jautājumiem par vietējām teritorijām. Radās jaunas kustības. 2012. gadā četras sievietes nodibināja organizāciju “Idle no More’’ kas aicināja atmest pasivitāti un aktīvāk rīkoties iezemiešu tiesību aizstāvībā. Jau agrāk, 1991. gadā, nacionālā līmenī tika izveidota Komisija jautājumos par iezemiešu tautām, lai pētītu un pārkārtotu valdības politiku attiecībā uz Kanādas “pirmajām nācijām”. 1996. gadā iznāca šīs komisijas ziņojums, pēc kura dažādas iezemiešu grupas ierosināja kolektīvās lietas pret Kanādas valdību un kristīgo Baznīcu institūcijām par pārkāpumiem un to sekām.
2005. gadā tika panākta “Vienošanās par indiāņu rezidenciālajām skolām”, kas paredzēja atlīdzināt zaudējumus. 2008. gadā tika nodibināta “Kanādas patiesības un izlīgšanas komisija”. 2015. gadā tā publicēja ziņojumu, kurā bija ietvertas 94 prasības federālajai valdībai un dažādām institūcijām par plašu problēmu spektru, kas attiecas uz iezemiešu tautu dzīves apstākļiem – uz bērnu labklājību, veselības aizsardzību, valodu, kultūru un izglītību, taisnīgumu, kā arī uz mēriem, kas pieņemami, lai veicinātu sabiedrības izlīgšanu. Darbs pie šo jautājumu īstenošanas turpinās joprojām ar “Nacionālā patiesības un izlīgšanas centra” starpniecību, kas ir izveidots pie Manitobas universitātes.
Viena no tradicionālo kultūru iznīcināšanas izpausmēm bija tādu seno rituālu aizliegums kā saulei veltītas dejas, svinot vasaras saulgriežus. Pret tām parasti iebilda misionāri, jo šais dejās bija ietverti elementi, kas bija pretrunā ar kristīgo morāli. Taču viens no vissāpīgākajiem argumentiem, kas turpināsies vēl ilgi, ir daudzo bērnu nāve “rezidenciālajās skolās”. Joprojām nav noskaidrots, kādos apstākļos miris katrs no šiem bērniem un kur viņi ir apbedīti. Pētījumi seno skolu apkārtnē nereti atklāj mazgadīgo ķermeņu atliekas. Situācijas bija daudzveidīgas – dažreiz mirušie skolēni tika aprakti misiju kapsētā, citreiz slimnīcu, vai nabadzīgo patversmju kapsētās. Plosoties “spāņu” mērim, mirstība bija tik liela, ka individuāli apbedījumi nebija iespējami. Bez tam, slēdzot, vai nojaucot skolas, daudzas no šīm kapsētām bija pilnībā pamestas, tāpēc ir grūti atrast jebkādus norādījumus uz agrākajām kapu vietām. Līdz šim ir uziets vairāk par 3 tūkstošiem indiāņu bērnu mirstīgo atlieku.
Tātad, priekšā vēl ir ilgs, darbietilpīgs un sarežģīts vēsturiskais process, kurā tiek pārskatīta visa Kanādas valsts vēsture, tās sociālā un politiskā realitāte, kas satricina kopīgo sirdsapziņu un liek apzināties iezemiešu tautu nozīmi un tiesības, kas tik ilgus gadus ir pārkāptas un atstātas novārtā. Šis process neattiecas uz Kanādu vien, bet aptver visu pasauli. Šai ziņā visautoritatīvākais atsauksmes dokuments ir 2007. gadā pieņemtā ANO Deklarācija par iezemiešu tiesībām.
Kā šai procesā iesaistās Baznīca? Jau iepriekš minētās svētā Jāņa Pāvila II tikšanās un uzrunas rāda, ka Baznīca jau gadu desmitiem labi apzinās situāciju, izmaiņas, kas notikušas, beidzoties koloniālismam un eiropiešu kultūras pārākumam pasaulē. Taču, viena lieta ir deklarācijas, kurās ietverti universālie principi, bet otra – mentalitātes maiņa un konkrētas attiecības sabiedrībā un arī Baznīcā. Kristīgās Baznīcas ir dziļi iesaistītas Kanādas sabiedrības procesos, jo īpaši, divos jautājumos. Pirmais – attiecības starp evaņģelizāciju un iezemiešu tautu kultūru un ticējumiem, otrs – tieša un līdzatbildīga dalība “rezidenciālo skolu” izglītības sistēmā, kur vadība bija uzticēta Baznīcas institūcijām. Attiecībā uz šo argumentu, kristīgās Baznīcas un jo īpaši Katoliskā Baznīca, pēdējos gadu desmitos ir kļuvušas par biežu un smagu kritiku objektu.
Jau 90. gadu sākumā Katoliskā Baznīca izdeva nozīmīgas deklarācijas par indiāņu “rezidenciālajām skolām”, atzīstot kļūdas un trūkumus, un izsakot solidaritāti ar iezemiešiem viņu centienos panākt taisnību un cilvēcisko cieņu. Bezvainīgās Jaunavas Marijas oblāti, kas visvairāk bija iesaistīti “rezidenciālo skolu” pārvaldē, iezemiešiem ir izteikuši lūgumu piedot, kur centrālais apgalvojums skan šādi: “Mēs lūdzam piedošanu jau par šo skolu eksistenci, atzīstot, ka vislielākais ļaunums nav bijis tas, kas noticis šais skolās, bet tas, ka šādas skolas ir pastāvējušas…, ka ir valdījusi politika, saskaņā ar kuru ir sarautas primārās saites ar ģimeni, ka bērni ir atrauti no savām dabiskajām kopienām, un ka šīs skolas ir darbojušās pēc principa, ka eiropiešu reliģiskās tradīcijas un principi ir pārāki par iezemiešu principiem. Rezidenciālās skolas gribēja asimilēt iezemiešu tautas, un mēs šai plānā esam spēlējuši nozīmīgu lomu. Tāpēc sirsnīgi lūdzam piedošanu.”
1993. gadā Kanādas Bīskapu konferences komisija “Taisnība un miers” izdeva plašu Vēstuli par Katolisko Baznīcu un iezemiešu tautām ar nosaukumu “Taisnība plūst kā spēcīga upe”. Vēstulē, cita starpā, tiek aplūkotas “rezidenciālās skolas” un to negatīvās sekas, kā arī atgādināts, ka šīs skolas bija valdības politikas izteiksme, un ka jau ir norisinājušās “uzklausīšanas un atveseļošanās” tikšanās un konferences bijušajiem skolēniem, kuri cieta no skolā gūto traumu sekām.
Katrā ziņā, problēmu risinājums, kurām ir dziļas un senas saknes, prasa daudz laika, darba un dalītu ciešanu. Debašu, pārdomu un dialoga ar iezemiešiem process turpinās, un var teikt, ka tas arvien intensificējas, arī tāpēc, ka pēc skolās gūtajiem ievainojumiem ir uzsākti daudzi tiesu procesi. Šai ziņā, Katoliskā Baznīca ir uzņēmusies trīs uzdevumus – tiešu atlīdzinājumu 29 miljonu Kanādas dolāru apmērā, konkrētu iniciatīvu īstenošanu 25 miljonu dolāru apmērā “dziedināšanas un izlīgšanas” labā, kā arī līdzekļu vākšanas kampaņu visā valstī, lai atbalstītu citas programmas, kas paredzētas jau iepriekš minētajam mērķim.
2015. gadā Kanādas valdība atzina, ka pirmās divas apņemšanās tika izpildītas, bet trešā, neraugoties uz pieliktajiem pūliņiem, nav nesusi gaidītos rezultātus. Tomēr, vēlāk Kanādas Bīskapu konference spēra izlēmīgu soli. Tā ieguldīja 30 miljonus dolāru, lai atbildētu uz Taisnības uz izlīgšanas komisijas prasībām. Dažas no tām skar klēra, reliģisko un laju formāciju attiecībā uz iezemiešu kultūru un garīgumu; sadarbību, lai identificētu “rezidenciālo skolu” audzēkņu kapa vietas un parūpētos, lai tiktu pienācīgi pagodināta viņu piemiņa; lai piedalītos iezemiešu kultūras, valodu un izglītības projektu finansēšanā.
Pirmā no šīm prasībām tiešā veidā skar arī pāvestu. Tā ir formulēta šādi: “Pieprasām, lai pāvests upuriem, viņu ģimenēm un kopienām lūdz piedošanu par Romas Katoļu Baznīcas lomu garīga, kultūras, emocionāla, fiziska un seksuāla rakstura pāridarījumos “pirmo nāciju”, inuitu un metisu bērnu priekšā katoļu vadītajās “rezidenciālajās skolās”. Aicinām, lai šī piedošanas prasība līdzinātos tai, kas tika iesniegta 2010. gadā Īrijā notikušo pārkāpumu upuriem, un lai pāvests to izpildītu Kanādā, gada laikā pēc šī ziņojuma iznākšanas.”
Kanādas bīskapi no savas puses pagājušā gada 24. septembrī publicēja spēcīgu piedošanas lūgumu, kas skan sekojoši: “Tāpat kā katoliskās institūcijas, kuras tiešā veidā bija iesaistītas skolu vadībā un kuras jau no sirds ir izteikušas savus piedošanas lūgumus, mēs, Kanādas katoļu bīskapi, izsakām mūsu dziļo nožēlu un viennozīmīgi lūdzam piedošanu”. Bīskapi turpina apgalvot, ka ir “pilnīgi iesaistīti atveseļošanās un izlīgšanas procesā”, un, lai atbildētu uz prasību šai procesā personīgi iesaistīt pāvestu Francisku, bīskapi ir izteikuši aicinājumu kopā ar viņiem doties uz Romu iezemiešu pārstāvjiem – bijušo skolu audzēkņiem, kā arī iezemiešu vecajiem un viedajiem, lai tiktos ar pāvestu, un lai viņš “varētu tos uzklausīt un izlemt, kā atbalstīt mūsu visu kopīgo vēlēšanos atjaunot attiecības un iet kopā pa cerības taku nākamajos gados.” Noslēgumā Kanādas bīskapi apliecināja, ka viņi “uzņemas strādāt kopā ar Svēto Krēslu un iezemiešu partneriem, lai notiktu pāvesta pastorālā vizīte Kanādā kā šī atveseļošanās procesa sastāvdaļa.
Šī raksta autors, tēvs Federiko Lombardi atgādina, ka iezemiešu un Kanādas bīskapu delegācijas vizīte Romā notika vislabākajā veidā. “Pāvesta viesmīlības un uzklausīšanas harizma, kā arī viņa vārdu skaidrība aizkustināja ciemiņu sirdis,” stāsta jezuītu tēvs. Viņš piebilst, ka pāvests izrādīja lielu cieņu pret iezemiešu kultūrām un tradīcijām, nosodīja vardarbību un kolonizāciju, pauda “dusmas un kaunu” par daudzajām noziedzības formām, kas pielietotas pret iezemiešiem, tai skaitā “rezidenciālajās skolās”. Preses konferencē, kas tika sarīkota vizītes noslēgumā, Kanādas iezemieši un bīskapi, kas tos pavadīja, izteica pilnīgu apmierinātību un pārliecību, ka pāvesta apsolītā vizīte nesīs izšķirošus augļus, lai iedrošinātu iezemiešu tautu gājumu viņu tiesību apliecināšanā un viņu ilgu īstenošanā, un ka Katoliskā Baznīca būs pavadonis šai ceļā.
Raksta noslēgumā tēvs Lombardi vēlas uzkavēties nelielās pārdomās. Viņš atzīmē, ka pārlapojot šos vēstures notikumus, esam satikuši daudzas ciešanas, jo īpaši tās, kurām bija pakļautas iezemiešu tautas un daudzie “rezidenciālo skolu” audzēkņi – milzīgu netaisnību un smagu pārkāpumu upuri, taču ciešanas ir pieredzējuši un pieredz arī tie cilvēki, kuri savus spēkus ir ieguldījuši, uzticīgi kalpojot Evaņģēlijam un iezemiešu tautām, bet tagad tiem ir jāizjūt smaga kritikas nasta, kurā netrūkst netaisnīgu vispārinājumu. “Uzskatīsim, ka tā ir gandarījuma cena, kas ir jāmaksā Baznīcas šķīstīšanās ceļā,” raksta tēvs Lombardi. Noslēgumā viņš izsaka cerību, ka tas kalpos par ieguldījumu, lai notiktu dziļāka, auglīgāka un atjaunota tikšanās, patiess izlīgums ar iezemiešu tautām un visu Kanādas sabiedrību. “Tas ir gājums, kura dēļ dāsni, ar entuziasmu, neatlaidību un centību strādā daudzi Baznīcas ļaudis, un kurā pāvesta ceļojums solās būt par nozīmīgu un iedrošinošu posmu,” lasām žurnāla “La Civilta’ Cattolica” slejās.
