Publicēts pāvesta vēstījums 6. Vispasaules trūkumcietēju dienai

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Pēc “pandēmijas vētras” karš Ukrainā atnesa vēl lielāku nabadzību. “Cik daudz trūkumcietēju rada kara absurds!” raksta pāvests. Karš Ukrainā notiek “«lielvaras» tiešās intervences dēļ – lielvaras, kas grib uzspiest savu gribu pret tautu pašnoteikšanās principu. Atkārtojas traģisko atmiņu ainas, un kārtējo reizi dažu vareno savstarpējā šantāža apslāpē cilvēces balsi, kas aicina uz mieru”.

Pāvests atzīst, ka vardarbība skar visneaizsargātākos un visvājākos cilvēkus. Viņš min deportācijas, ko piedzīvo tūkstošiem cilvēku. Tas tiek darīts, lai apgrieztu viņu saknes un uzspiestu viņiem citu identitāti. Viņš runā par traģiskajām sekām, kādas kari atstāj uz cilvēku dzīvi, un jautā: Kā viņiem sniegt atvieglojumu un nest mieru?

Turpinājumā Svētais tēvs atskatās uz kristietības pirmsākumiem – laiku, kad arī pirmās ticīgo kopienas piedzīvoja smagas situācijas. Apustulis Pāvils par to runā savās vēstulēs. Viņa 2. Vēstules korintiešiem fragments «Jēzus Kristus […] jūsu dēļ kļuvis nabags» (2 Kor 8, 9) ir izvēlēts kā Vispasaules trūkumcietēju dienas temats. Pāvils aicināja korintiešus atbalstīt Jeruzalemes ticīgo kopienu. Runa bija par iknedēļas ziedojumu, kas turpinājās un turpinās līdz mūsdienām, un ko šodien pazīstam kā svētdienas kolekti.

Pāvests apliecina, ka cilvēki pieņēma miljoniem kara bēgļu no Tuvajiem Austrumiem, Āfrikas un tagad pieņem arī no Ukrainas, un brīdina, ka šāda dedzība attiecībā uz viesmīlību un solidaritāti ar laiku var arī apsīkt. Tāpēc viņš uzsver: “Šis ir laiks, lai nenovājinātu, bet atjaunotu sākotnējo motivāciju. Tas, ko mēs iesākām, ir jāpabeidz ar tādu pašu atbildību”.

Francisks norāda, ka žēlsirdības darbus nevajadzētu darīt piespiedu kārtā vai tāpēc, ka rodas tāda vajadzība. Žēlsirdības darbiem vispirms ir jābūt “mīlestības zīmei”, kādu mums atstāja pats Kristus. Dāsnuma pret trūkumcietējiem visspēcīgākā motivācija meklējama paša Dieva Dēla izdarītajā izvēlē, proti, Viņš, “būdams bagāts, mūsu dēļ kļuva nabags”. Tātad, Svētais tēvs mudina kristiešus veikt žēlsirdības darbus brīvi un no mīlestības.

Runājot par nabadzības nozīmi, pāvests atsaucas uz Kristus nabadzību. Pēdējo gadu laikā piedzīvotajai trausluma un ierobežojumu pieredzei un tagad arī kara traģēdijai ar globālām sekām mums jāiemāca kāda izšķiroša lieta: mēs esam pasaulē nevis tāpēc, lai izdzīvotu, bet, lai katrs varētu dzīvot cienīgu un laimīgu dzīvi. Jēzus vēsts rāda mums ceļu un liek atklāt, ka pastāv nabadzība, kas pazemo un nogalina, un ir cita veida nabadzība – Kristus nabadzība, kas atbrīvo un atnes mieru. Īsāk sakot, pastāv nabadzība, kas bagātina.

Francisks apraksta abu veidu nabadzību, norādot, ka “nabadzība, kas dara brīvu” ir tāda nabadzība, kas ļauj “koncentrēties uz būtisko”, proti, uz “patiesu un nesavtīgu mīlestību”. To piedzīvojam, kalpojot vismazākajiem, kuri, pirms būt par mūsu žēlastības dāvanu objektu, ir tie, kas palīdz mums atbrīvoties no satraukuma un paviršības važām.

Un kā māca svētais Pāvils, tieši tanī meklējams ticības dzīves lielais paradokss: Kristus nabadzība mūs bagātina – uzsver pāvests. “Mīlestības dēļ Viņš atteicās no sevis, pieņemdams kalpa veidu. Mīlestības dēļ Viņš pazemojās, kļūdams paklausīgs līdz nāvei, līdz pat krusta nāvei (sal. Fil 2, 6-8). Mīlestības dēļ Viņš kļuva par «Dzīvības Maizi» (Jņ 6, 35), lai nevienam netrūktu nepieciešamā un katrs varētu atrast barību, kas sātina mūžīgajai dzīvei”.

Vēstījumā pāvests norāda, ka runa ir par to, lai mūsdienu ticīgie atdarinātu Kristus nabadzību, daloties savā dzīvē mīlestības dēļ, laužot savas dzīves maizi un daloties tajā ar citiem brāļiem un māsām, sākot ar pašiem pēdējiem, tiem, kuriem trūkst nepieciešamā, lai tādā veidā iestātos vienlīdzība, lai nabagi tiktu atbrīvoti no pazemojošā trūkuma un bagātie no tukšas izrādīšanās. Noslēgumā Francisks stāda mums priekšā kā piemēru Šarlu de Fuko, kurš šī gada 15. maijā tika pasludināts par svētu. Tas bija vīrs, kurš piedzima bagātībā, bet visu atstāja, lai sekotu Jēzum un kopā ar Viņu kļūtu nabags un visu brālis. Pāvests novēl, lai 6. Vispasaules trūkumcietēju diena kļūst mums par žēlastību, ka mēs ielūkotos savā sirdsapziņā – gan personīgi, gan kā kopiena – un pajautātu sev, vai Jēzus Kristus nabadzība ir mūsu uzticīgais ceļabiedrs.