Francisks: es gribu apmeklēt Ukrainu, tikai jāsagaida īstais brīdis
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Sestdien Vatikānā kārtējo reizi ieradās “Bērnu vilciens”. Šī tradīcija, pateicoties Pontifikālajai Kultūras padomei un Itālijas valsts dzelzceļa kompānijai Ferrovie dello Stato, turpinās jau astoto gadu. Bērnu un Svētā tēva tikšanās izvērtās dialoga formā.
“Mani sauc Zahars, es nāku no Ukrainas”, sacīja viens no bērniem. “Tas nebūs jautājums, bet drīzāk lūgums: Vai Jūs varētu atbraukt uz Ukrainu, lai izglābtu visus bērnus, kuri tur šobrīd cieš?” Zahars ir viens no bēgļu bērniem, kas šobrīd ir atradis patvērumu Romā.
Francisks viņam atbildēja: “Es esmu priecīgs, ka tu esi šeit. Es daudz domāju par bērniem Ukrainā un tāpēc nosūtīju uz turieni dažus kardinālus, lai tie tur palīdzētu un būtu līdzās visiem cilvēkiem un jo īpaši bērniem. Es gribētu aizbraukt uz Ukrainu; tikai, zini, man jāsagaida īstais brīdis, lai to darītu, jo nav viegli pieņemt lēmumu, kas var nodarīt visiem vairāk ļauna nekā laba. Man jāatrod īstais brīdis, lai to darītu. Nākošnedēļ es pieņemšu Ukrainas valdības pārstāvjus, kuri ieradīsies, lai runātu par manu iespējamo vizīti tur. Redzēsim, kas notiks”.
Atrašanās tik ievērojamas personības kā pāvests priekšā bērniem ir svarīgs notikums. Pāvests tiekas gan ar dažādu zemju līderiem, gan arī nabagiem, pamestajiem un trūkumcietējiem. Bērniem interesē, kā tas ir – būt par pāvestu, vai viņa “darbs” ir smags, un kā viņš izjūt savus pienākumus.
Kāds cits no klātesošajiem bērniem – Matija jautāja: “Es zinu, ka Tu esi apmeklējis daudzas zemes, īpaši trūcīgās zemes, runājis ar valstu vadītājiem un arī lūdzies par šīm zemēm, lai uzlabotos to stāvoklis. Taču kura no valstīm, kuru Tu apmeklēji, pēc Tavām domām, pateicoties Tev uzlabojās?” Atbildot, Francisks paskaidroja, ka katrai zemei ir kaut kas īpašs, taču katras valsts lielākā bagātība ir tās cilvēki. Katrs cilvēks ir atšķirīgs, citādāks, katram ir sava bagātība.
“Arī šeit”, turpināja pāvests, “katram no jums ir sava bagātība, dvēseles bagātība, jo katra no mums sirds, katra no mums dvēsele nav vienāda [ar citu sirdīm, dvēselēm], nē! Nav vienādu siržu, vienādu dvēseļu: katram no mums ir sava bagātība, un tas pats attiecas arī uz valstīm. Zemē, ko es apmeklēju, es vienmēr redzu īpašas bagātības. …”.
Taču kā tas ir būt pāvestam? – jautāja Edgars. Svarīgi, lai jebkurā profesijā mēs nepārstātu būt tie, kas esam. Mums nav jābūt samākslotiem – atbildēja Francisks. Viņš turpināja: “Tātad, kā es jūtos pāvesta amatā? Kā cilvēks, kā katrs no jums savā amatā, savā darbā. Jo arī es esmu tāds pats cilvēks kā jūs, un, ja es esmu šajā amatā, tad man jāraugās, lai es to veiktu pēc iespējas pazemīgāk un atbilstošāk savai personībai, netiecoties darīt kaut ko tādu, kas neatbilstu tam, kas es esmu”.
Bet vai ir grūti būt par pāvestu? – jautāja Katrīna. Katram uzdevumam, ko veicam, ir savs smagums – atbildēja Francisks. Taču Dievs dod spēku, lai panestu visas grūtības, un mums jāveic savi uzdevumi godīgi un ar pašatdevi – viņš uzsvēra.
Dāvids vērsās ar kādu jautājumu, kas Svētajam tēvam sevišķi patika: “Kā Jūs jūtaties, esot tik ciešās attiecībās ar pasaules Radītāju, tas ir, Dievu”? Pāvests norādīja, ka ir ļoti svarīgi paturēt prātā, ka Dievs ir ar mums. Jūtot Viņa skatienu, mēs varam labāk veikt savu darbu. Taču nav labi, ja mēs negribam būt kopā ar Kungu, dodam priekšroku visam kam citam un attālināmies no Viņa. Noslēpums ir šis: sajust, ka Kungs ir līdzās – piebilda Francisks.
