Pāvests tiekas ar Āfrikas misionāru kongregācijas ģenerālkapitula locekļiem
Inese Šteinerte - Vatikāns
Ģenerālkapitulā Āfrikas misionāri apsprieda tematu “Misija kā pravietiska liecināšana”. Pirms to apcerēt, Svētais tēvs izteica gandarījumu, ka ģenerālkapitula dalībnieki šīs dienas ir pavadījuši pateicības un cerības garā. “Paraudzīties ar pateicību uz pagātni, ir labas garīgās veselības zīme. Pateicīgi glabāt atmiņā gājumu, ko iet ir licis Kungs – tā ir pateicība, kas uztur cerības liesmu,” teica Francisks. Viņš piebilda, ka tam, kurš nemāk pateikties Dievam par dāvanām, ko Viņš ir sējis noietā ceļa garumā, trūkst cerīgas, pret Dieva pārsteigumiem atvērtas dvēseles un uzticības Viņa apredzībai. Taču, šāda garīga attieksme ir izšķiroša, lai varētu attīstīties paaicinājumu asni, kuriem Kungs liek dīgt ar savu Garu un savu Vārdu. Kopiena, kura prot pateikt “paldies” Dievam un brāļiem, un kurā cits citam palīdz cerēt uz augšāmcēlušo Kungu, ir kopiena, kas piesaista un atbalsta tos, kuri ir aicināti. “Tātad, uz priekšu ar pateicību un cerību,” pamudināja pāvests.
Pievēršoties tematam “Misija kā pravietiska liecināšana”, Francisks atzīmēja, ka šeit runa ir par uzticību saknēm, harizmai, ko Svētais Gars ir uzticējis kardinālam Lavigerī. “Pasaule mainās, arī Āfrika mainās, bet šī dāvana saglabā savu nozīmi un spēku,” apliecināja pāvests.
“Esiet apustuļi, nekas cits, kā apustuļi!” mēdza atgādināt Āfrikas misionāru kongregācijas dibinātājs. Svētais tēvs paskaidroja, ka Jēzus Kristus apustulis nav tas, kurš sludina prozelītismu, tas nav kāds menedžeris, talantīgs runasvīrs konferencēs, vai informātikas “brīnumdaris”. Apustulis ir liecinieks. Baznīcā tas ir spēkā vienmēr un visur, bet jo īpaši tas attiecas uz tiem, kuri ir aicināti dzīvot saskaņā ar misiju pirmās evaņģelizācijas kontekstos, vai arī zemēs ar islāma reliģijas vairākumu.
“Liecināšana pārsvarā nozīmē divas lietas,” norādīja pāvests. “Tās ir lūgšana un brālīgums – sirds, kas atvērta Dievam un sirds, kas atvērta brāļiem un māsām.” Vispirms Francisks aicināja katru dienu uzkavēties Dieva klātbūtnē adorācijā un ļaut Viņam sevi uzlūkot. “Palikšana Viņā, Kristū, ir nosacījums, lai mēs būtu apustuļi. Svētais tēvs atzīmēja, ka misijas paradokss ir tas, ka tu vari iet tikai tad, ja paliec.
Pāvests atgādināja, ka nesen par svētu ir pasludināts Šarls De Fuko. Lai arī viņa harizma ir citāda, nekā Āfrikas misionāru kongregācijai, Francisks stādīja Šarlu de Fuko par piemēru arī tai, kā arī visiem mūsdienu kristiešiem. Vadoties pēc savas intensīvās Dieva pieredzes, De Fuko veica pārveidošanās ceļu tiktāl, ka izjuta sevi kā visu cilvēku brāli. “Lūgšana un brālīgums – Baznīcai ir jāatgriežas pie šī būtiskā kodola, pie šīs starojošās vienkāršības, taču, ne jau vienveidīgā veidā, bet gan savu harizmu, sava kalpojuma un savu institūciju daudzveidībā, ar noteikumu, ka visā izgaismojas šis sākotnējais kodols, kas ir aizsācies Vasarsvētkos un līdz ar pirmo kristīgo kopienu, kas ir aprakstīta Apustuļu darbos” (sal. 2,42-47; 4,32-35).
Pāvests atzīmēja, ka mēs bieži iedomājamies, ka pravietojums ir individuāla realitāte. Lai arī tā ir dimensija, kas, pēc Izraēļa praviešu piemēra, vienmēr paliek patiesa, pravietojumam galvenokārt ir kopienas raksturs. Reliģiskās kongregācijas, to skaitā Āfrikas misionāru kopienu, veido cilvēki no dažādām zemēm un dažādām kultūrām. Tas nav viegls izaicinājums, kuru var pieņemt, tikai paļaujoties uz Svētā Gara palīdzību. Pie tam, šī nelielā kopiena, kas dzīvo no lūgšanas un brālīguma, no savas puses, ir aicināta veikt dialogu ar vidi, kurā ir iekļauta, ar cilvēkiem, ar vietējo kultūru. Pāvests teica, ka šais kontekstos, kuros ir jāsaskaras ne tikai ar nabadzību, bet bieži vien arī ar nedrošību, misionāri ir aicināti dzīvot ar prieku, ka viņi ir nākuši evaņģelizēt.
