Pāvests: neraugoties uz pretestību, apņēmīgi palikt mīlestībā līdz galam
Pāvesta uzrunas pilnais teksts (tulkoja Jānis Priede):
Dārgie brāļi un māsas! Labdien!
Šīs svētdienas liturģija mums vēsta par pavērsiena brīdi: Kad sāka piepildīties laiks tikt uzņemtam debesīs, viņš pieņēma apņēmīgu lēmumu vērst savu vaigu, lai dotos uz Jeruzalemi. (sal. Lk 9:51) Viņš uzsāk savu “lielo ceļojumu” uz Svēto pilsētu ar īpašu apņemšanos, jo tas bija viņa pēdējais ceļojums. Mācekļi bija sajūsmas pārpilni, jo, būdami vēl pārāk pasaulīgi, tie sapņoja, ka viņu Skolotāju sagaida triumfs. Turpretī Jēzus zina, ka viņu gaida atstumtība un nāve (sal. Lk 9:22, 43b-45). Viņš zina, ka nāksies ciest ļoti smagi; un tas prasa apņēmīgu lēmumu. Tieši tādēļ Jēzus apņēmīgi dodas uz Jeruzalemi. Šāds lēmums ir jāpieņem arī mums, ja mēs gribam būt Jēzus mācekļi. Ko ietver šāds lēmums? Mums jābūt Jēzus mācekļiem pavisam nopietni, pieņemot īstu lēmumu, un nevis kā tādiem, kurus kāda jau gados vecāka kundze, ko es pazinu, nosauca par “rožūdens kristiešiem”. Nē, apņēmīgiem kristiešiem. To saprast mums palīdz notikums, ar ko savu stāstījumu turpina evaņģēlists Lūka.
Uzzinājuši, ka Jēzus dodas uz Jeruzalemi, uz ienaidnieku pilsētu, samariešu ciema iedzīvotāji viņu neuzņem. Jēkabs un Jānis iesaka Jēzum sodīt šos ļaudis, pavēlot, lai no debesīm pār tiem gāžas uguns lietus. Jēzus šo priekšlikumu ne vien noraida, bet to dara, izsakot pārmetumu abiem brāļiem. Viņi grib, lai Jēzus pievienojas viņu vēlmei pēc atriebības, bet šādas vēlmes Jēzum nav un nebūs (cf. vv. 52-55). Jo tā ‘”uguns”, ko Jēzus ir nācis mest uz zemi (cf. Lk 12:49), nav nekas cits kā Tēva žēlsirdīgā mīlestība. Un lai šī uguns izplatītos, vajadzīga pacietība, nelokāmība, gandarīšanas gars.
Turpretim Jēkabs un Jānis atļaujas sadusmoties. Arī ar mums tā gadās tad, kad, darot kaut ko labu, kas, iespējams, prasa ziedošanos no mūsu puses, mēs savā priekšā atrodam aizdarītas durvis un netiekam uzņemti. Mēs sadusmojamies. Mēs mēģinām pat iesaistīt Dievu, draudot ar sodu no debesīm. Turpretim Jēzus iet citu ceļu, nevis dusmu ceļu, bet izlēmīgas apņemšanās ceļu, kam sveša ir skarba izturēšanās, piemīt rāms miers, pacietība, neatlaidība un kas ne mazākajā mērā nepieļauj atkāpi no apņemšanās darīt labu. Šādi izdzīvota personas būtība norāda nevis uz vājumu, bet gan, gluži otrādi, ārkārtīgu iekšēju spēku. Sastopoties ar pretestību, ir viegli ļauties un ļaut sevi uzveikt dusmām. Grūti, turpretī, ir pakļaut sevi pašu, rīkojoties tā, kā darīja Jēzus, kas — kā evaņģēlijā teikts — devās uz citu ciemu. (v. 56). Tas nozīmē, ka tad, kad sastopamies ar pretestību, mums jāorientējas uz to, lai mēs darītu labu kaut kur citur, bet nav pretī jāvēršas ar apsūdzību. Šādā veidā Jēzus palīdz mums būt tādiem cilvēkiem, kas ir mierpilni, laimīgi par to, kas izdarīts labs, palīdz būt tādiem, kas netiecas pēc ļaužu atzinības.
Tagad pajautāsim paši sev: cik tālu esam tikuši mēs? Kur mēs atrodamies? Vai tad, kad sastopamies ar tiem, kuri pretojas mūsu rīcībai un kuri mūs pārprot, mēs vēršamies pie Kunga? Vai lūdzam no viņa nelokāmību, lai darītu labu? Jeb arī mēs labprātāk lūkojamies pēc apliecinošiem un atzinīgiem aplausiem, un esam sarūgtināti un aizvainoti, ja tos nesaņemam. Bieži vien mēs — apzināti vai neapzināti — sagaidām aplausus, atzinību no citiem. Vai mēs to vai citu darām, lai saņemtu aplausus? Tas nekam neder! Labais jādara nevis aplausu dēļ, bet gan tādēļ, ka tas ir kalpojums. Dažreiz domājam, ka mūsu aizkaitinājuma pamatā ir taisnīguma apziņa, kas liek iestāties par kaut ko cēlu, taču īstenībā lielākoties tas nav nekas cits kā lepnums līdz ar vājumu, pārlieku jūtīgumu un nepacietību. Tādēļ, lūgsim no Jēzus stiprumu līdzināties viņam, sekot viņam ar izlēmīgu apņemšanos šajā kalpošanas ceļā. Nebūt atriebīgiem un neiecietīgiem, sastopoties ar grūtībām tad, kad sevi veltījam, lai darītu labu, bet citi to nesaprot un mūs pat diskvalificē. Nē, klusēsim un iesim tālāk.
Lai Jaunava Marija palīdz mums apņemties ar stingru lēmumu — tā kā to darīja Jēzus — lai mēs varētu palikt mīlestībā līdz galam.
