Lai dialogs par doktrīnu ved pie dialoga dzīvē!
Inese Šteinerte - Vatikāns
Svētais tēvs izteica prieku par šo vizīti, kas notika 3 gadus pēc pēdējās viņu tikšanās. Francisks pateicās bīskapam Kirillosam par sirsnīgajiem uzrunas vārdiem un atzīmēja, ka dokuments par sakramentiem liecina, ka ir panākta plaša vienprātība. Tāpēc atliek cerēt, ka ar Dieva palīdzību varēs iezīmēt jaunu soli uz priekšu pretim pilnīgai vienotībai.
Pāvests pakavējās pie trim punktiem, kas izriet no šīs tematikas. Pirmais: ekumenisma būtība slēpjas Kristībā. Kristībā ir rodams kopības pamats starp kristiešiem un ilgas pēc pilnīgas redzamas vienotības. Pateicoties šim Sakramentam, kopā ar svēto Pāvilu varam teikt: “vienā Garā mēs visi esam kristīti” (sal. 1 Kor 12,13). Pāvests piebilda, ka turpināt kopīgi atzīt šo pamatsakramentu, ir ļoti būtiski, lai kopā ar apustuli varētu nonākt pie apgalvojuma: “viens Kungs, viena ticība, viena Kristība” (Ef 4,5).
Otrkārt, ekumenismam vienmēr ir pastorāls raksturs. Pāvests atzīmēja, ka starp Katolisko un Pareizticīgo Baznīcām, kuras dalās apustuļu pēctecībā, vienprātībai, ko jauktā komisija ir panākusi ne tikai attiecībā uz Kristību, bet arī uz citiem Sakramentiem, ir jākalpo par iedrošinājumu padziļināti izpētīt pastorālo ekumenismu. Šai ziņā, arī neesot pilnīgā vienotībā, ir jau parakstītas pastorālās vienošanās ar dažām Austrumu Pareizticīgajām Baznīcām, kas ticīgajiem ļauj “piedalīties žēlastības līdzekļos”, kā tas teikts Vatikāna II koncila dekrētā par ekumenismu “Unitatis Reintegratio” (8). Francisks īpaši pakavējās pie 1984. gada Deklarācijas, ko parakstījuši pāvests Jānis Pāvils II un Antiohijas sīru pareizticīgo Baznīcas patriarhs Mars Ignācijs Zakka I Ivass. Saskaņā ar to, atsevišķos apstākļos ticīgajiem tiek ļauts pieņemt Grēksūdzes, Euharistijas un Slimnieku svaidīšanas Sakramentus vienā, vai otrā kristīgajā kopienā. Bez tam, Francisks pieminēja arī 1994. gada vienošanos par jauktajām laulībām starp Katoliskās Baznīcas un Sīru-malankariešu Pareizticīgās Baznīcas locekļiem. Tas viss ir bijis iespējams, raugoties uz konkrēto Dieva tautas locekļu realitāti un viņu labklājību, kas ir augstāka par vēsturiskajām idejām un atšķirībām. “Vai šobrīd, pamatojoties uz jauktās komisijas teoloģisko konsensu, turpināt un attīstīt šīs pastorālās vienošanās vairs nebūs iespējams, jo īpaši kontekstos, kuros mūsu ticīgie atrodas minoritātes situācijā, vai dzīvo diasporā?” Atbildot uz paša uzdoto jautājumu, Francisks novēlēja: “Lai Svētais Gars iedvesmo mūs rast veidus, lai varētu turpināt šo gājumu!”
Kā trešo pārdomu punktu pāvests izcēla to, ka ekumenisms jau pastāv kā vietēja realitāte. Daudzi ticīgie, jo īpaši Tuvajos Austrumos, bet arī tie, kuri ir emigrējuši uz Rietumiem, saskaņā ar ekumenismu jau dzīvo savā ikdienas dzīvē – ģimenē, darbā, tiekoties ar cilvēkiem. Bieži vien viņi kopā izcieš arī “ciešanu ekumenismu”, kopīgi apliecinot Kristus Vārdu, dažreiz pat par savas dzīvības cenu.
Pāvests norādīja, ka teoloģiskajam ekumenismam, tātad, vajadzētu iedziļināties ne tikai dogmātiskajās atšķirībās, kas radušās pagātnē, bet arī pašreizējā ticīgo pieredzē. Citiem vārdiem runājot, “dialogs par doktrīnu” varētu teoloģiski piemēroties “dzīves dialogam”, kas attīstās vietējās ikdienas attiecībās abās Baznīcās, kuras veido īstu un patiesu “teoloģisku vietu”. Šai sakarā pāvests izteica prieku par jauktās komisijas iniciatīvu veicināt katras Baznīcas jauno priesteru un mūku studiju vizītes. Francisks atgādināja, ka pirms trim nedēļām viņam ir bijusi izdevība pieņemt vienu tādu delegāciju, kas Romā bija ieradusies pēc Pontifikālā Kristiešu vienotības veicināšanas dikastērija uzaicinājuma. “Tas ir ceļš, lai brālīgi satiktos un uzklausītu cits citu, lai savstarpēji dalītos un ietu kopā. “Ir skaisti mūsu Baznīcu tuvināšanās procesā iesaistīt jaunās paaudzes, kas ir aktīvas vietējās kopienās, lai “dialogs par doktrīnu” kopā ved pie “dialoga dzīvē”,” teica pāvests.
Tikko aplūkotās Kristības, pastorālā un vietējā dimensijas ir trīs ekumeniskās perspektīvas, kas pāvesta Franciska skatījumā, ir svarīgas ceļā uz pilnīgu vienotību. Svētais tēvs pateicās jauktajai katoļu un pareizticīgo komisijai par vizīti un atzīmēja, ka nākamā dialoga fāze būs veltīta studijām par Jaunavas Marijas lomu Baznīcas mācībā un dzīvē. Tāpēc komisijas darbu pāvests novēlēja Dievmātes aizbildniecībai un tikšanās beigās aicināja viņu piesaukt ar seno lūgšanu “Tavā patvērumā”.
