Karu nav iespējams vienkāršot kā cīņu starp labajiem un ļaunajiem

Inese Šteinerte - Vatikāna Radio

Jēzus Sadraudzība ir klātesoša arī Ukrainā. Pārdzīvojam šeit agresijas karu. Rakstām par to mūsu preses izdevumos. Kādi ir jūsu ieteikumi, lai vēstītu par situāciju, kādā atrodamies? Kādu devumu varam dot, lai nākotnē dzīvotu mierā?

“Lai atbildētu uz šo jautājumu, mums ir jāattālinās no ierastās shēmas, piemēram pasakā par “Sarkangalvīti”, kur Sarkangalvīte bija labais tēls, bet vilks ļaunais. Patiesībā izplatās kaut kas globāls, ar elementiem, kas ir cieši saistīti savā starpā. Dažus mēnešus pirms kara sākuma, es tikos ar kādu valsts vadītāju, gudru vīru, kurš runā maz, bet patiešām ir ļoti vieds. Pēc tam, kad bija visu izrunājis, par ko gribēja runāt, viņš man teica, ka ir ļoti noraizējies par to, kā rīkojas NATO. Es viņam vaicāju “kāpēc”, un viņš man atbildēja: “Viņi rej pie Krievijas durvīm un nesaprot, ka Krievija ir imperiālistiski noskaņota. Tā neļauj nevienai svešai varai sev tuvoties”. Noslēgumā viņš sacīja: “Šāda situācija var vest pie kara”. Tāds bija viņa uzskats. Un 24. februārī sākās karš. Tas valsts vadītājs prata lasīt zīmes par to, kas grasījās notikt.

Tas, ko redzam, ir brutalitāte un cietsirdība, ar kādu šo karu turpina Krievijas izmantotie algotņi. Un krievi, patiesībā, labāk izvēlas čečenus, sīriešus un citus apmaksātus karotājus. Taču, nelaime slēpjas tajā, ka redzam tikai to, kas ir briesmīgs, un neredzam visu drāmu pilnībā, kura norisinās šī kara aizsegā, kara, kurš, varbūt, ir kaut kādā veidā izprovocēts un kuram nav likti šķēršļi. Redzu, ka pastāv interese izmēģināt un pārdot ieročus. Tas ir ļoti skumji, bet dziļākajā būtībā notiek tieši tas.

Kāds šai ziņā man varētu sacīt: bet jūs taču esat Putina pusē! Nē, neesmu. Kaut ko tādu apgalvot būtu pārāk vienkārši un kļūdaini. Esmu pret to, ka kara komplicētība tiek noreducēta uz cīņu starp labajiem un ļaunajiem, nepadomājot par tā saknēm un interesēm. Kamēr redzam, kā izvēršas ļaunums un krievu karaspēka cietsirdība, nedrīkstam aizmirst problēmas un censties tās atrisināt.

Krievi domāja, ka nedēļas laikā viss beigsies, taču savos aprēķinos kļūdījās. Viņi nostājās pret drosmīgu tautu, tautu, kura cīnās, lai izdzīvotu, un kurai ir sena cīņas vēsture.

Ir jāpiebilst, ka tas, kas šobrīd notiek Ukrainā, mums ir labāk redzams, jo šī zeme atrodas tuvāk un vairāk skar mūsu sensibilitāti. Taču ir citas, tālas zemes, piemēram, Āfrikā – Nigērijas ziemeļi, Kongo ziemeļi, kur karš norisinās jau ilgu laiku un nevienam par to nav nekādas daļas. Padomājiet par Ruandu pirms 25 gadiem! Padomāsim par Mjanmu un rohinjas tautu. Pasaulē notiek karš! Pirms dažiem gadiem teicu, ka pārdzīvojam trešo pasaules karu, kas ir saskaldīts vairākos fragmentos. Tad, lūk, šodien, manā izpratnē, trešais pasaules karš ir pieteikts. Tas ir aspekts, par kuru esam aicināti padomāt. Kas notiek ar cilvēci, kura viena gadsimta laikā ir pieredzējusi trīs pasaules karus? Pirmais karš man saistās ar savu vectēvu, kurš dzīvoja pie Pjaves upes, vēlāk sekoja otrais un tagad trešais pasaules karš. Tas ir ļaunums visai cilvēcei. Ir jāatceras, ka viena gadu simteņa laikā cits citam ir sekojuši trīs pasaules kari un katram līdzi ieroču tirdzniecības neprāts.

Tikai 4 gadi ir apritējuši, kopš atcerējāmies 60. gadskārtu, kopš Sabiedroto karaspēka izcelšanās Normandijas krastos. Daudzu valstu vadītāji svinēja uzvaru. Taču neviens nepieminēja desmitiem tūkstošus jauniešu, kuri tai brīdī zaudēja dzīvības. Kad 2014. gadā, I Pasaules kara simtgadē, apmeklēju Redipuļju, raudāju, redzot kritušo kareivju vecumu. Kādu gadu vēlāk, 2. novembrī, biju ieradies Ancio kapsētā, arī šeit man bira asaras, redzot, cik jauniem puišiem karš ir atņēmis dzīvības. Pagājušogad apmeklēju franču kapsētu, kur stāvēju pie kristiešu un musulmaņu karavīru apbedījumiem. Vizītē Slovākijā mani pārsteidza lielais vecāka gadagājuma sieviešu skaits. Trūka gados vecu vīriešu. Izrādījās, ka viņi ir krituši karā.

Kāpēc stāstu šīs lietas? Vēlos, lai jūsu žurnāli atspoguļo kara laika cilvēku sejas, lai tie palīdzētu saprast kara drāmu, ko nākas pārdzīvot cilvēkiem. Izdarīt ģeopolitiskos aprēķinus un padziļināti izpētīt lietas ir labi. Tas ir jūsu uzdevums, taču, centieties liecināt arī par kara drāmu, kas ir jāpārdzīvo cilvēkiem. Lieciniet par cilvēcisko drāmu kapsētās, Normandijas krastos un Ancio, par cilvēcisko drāmu, kuru pārdzīvo sieviete, atverot durvis pastniekam un saņemot vēstuli ar pateicību, ka viņas dēls ir izrādījis varonību, krītot par dzimteni... . To pārdomāt nāks par labu cilvēcei un Baznīcai. Veiciet sociālpolitiskās apceres, bet neatstājiet novārtā cilvēcisko faktoru kara laikā.

Atgriezīsimies pie Ukrainas. Tik daudzi atver savas sirdis bēgļiem, ukraiņu trimdiniekiem, kuri pārsvarā sastāv no sievietēm un bērniem. Vīrieši ir palikuši karot. Pagājušās nedēļas audiencē bija ieradušās divas ukraiņu karavīru sievas, kuru vīri atradās Azovstaļ bunkurī. Viņas aicināja aizlūgt, lai tiem izdotos izglābties. Ne jau visi esam iejūtīgi šādu dramatisku situāciju priekšā. Tās ir sievietes ar bērniem, kuru vīri cīnās par dzimteni. Jaunas un skaistas sievietes. Es sev jautāju: kas notiks, ja izgaisīs entuziams palīdzēt? Jo lietas ar laiku atdziest. Kas par šīm sievietēm parūpēsies? Ir jāraugās tālāk par šī brīža konkrētību un jāpadomā, kā viņas atbalstīsim, lai tās neiekrīt cilvēktirgotāju rokās, lai netiek izmantotas, jo maitasputni jau ir pacēlušies lidojumam.

Ar verdzības un karu pieredzi Ukraina jau ir saskārusies pietiekami daudz. Tā ir bagāta zeme, kura vienmēr ir bijusi graizīta gabalos no to valstu un indivīdu puses, kuri ir vēlējušies to piesavināties un izmantot. Vēsture Ukrainu ir norūdījusi par varonīgu zemi. To redzot, sirds pieredz aizkustinājumu. Tā ir varonība, kas savijas ar maigumu. Pirms Ukrainā tika iesūtīti slepkavas, ieradās pirmie jaunie krievu karavīri. Viņiem tika stāstīts, ka tie ir atsūtīti, lai veiktu “militāro operāciju”. Daudzi no viņiem nezināja, ka, patiesībā, ir iesūtīti karot. Ukraiņu sievietes par viņiem uzņēmās pat rūpes. Tā ir liela cilvēcība, liels maigums. Tās ir drošas sievietes, droši cilvēki. Ukraiņu tauta nebaidās cīnīties. Tā ir strādīga un tai pašā laikā par savu zemi lepna tauta. Šai brīdī atcerēsimies ukraiņu identitāti. Redzot šādu varonību, esam aizkustināti. Vēlos patiešām izcelt šo punktu, šo ukraiņu tautas varonību. Situācija, kas ir mūsu acu priekšā, ir pasaules kara situācija, globālo interešu situācija, ieroču tirdzniecības un ģeopolitiskās piesavināšanās situācija, kas moceklībai ir pakļāvusi varonīgu tautu.

Vēlos pievienot citu elementu. Man bija 40 minūšu ilga saruna ar patriarhu Kirilu. Viņš nolasīja deklarāciju, kurā izskaidroja iemeslus, lai attaisnotu šo karu. Kad patriarhs pabeidza, es viņam teicu: “Brāli, mēs neesam valsts ierēdņi, mēs esam tautas gani”. Bija paredzēts, ka mēs tiksimies Jeruzalemē, lai pārrunātu Baznīcas lietas. Taču, kara dēļ, abiem vienojoties, nolēmām šo tikšanos atcelt uz vēlāku laiku, lai mūsu dialogs netiek pārprasts. Ceru viņu satikt septembrī Kazakstānā. Ceru, ka varēsim nedaudz parunāt kā Baznīcas gani.”

Vai pāvests saskata garīgās atjaunotnes zīmes Baznīcā, un ja saskata, vai tās liecina par jaunu, svaigu dzīvi?

“Ir ļoti grūti saredzēt garīgo atjaunotni, izmantojot ļoti senas shēmas. Ir jāatjauno veids, kā mēs skatamies uz realitāti, tā ir jāizvērtē. Eiropas Baznīcā atjaunotni redzu vairāk spontānās lietās – kustībās, grupās, jaunajos bīskapos, kuri atceras, ka viņiem aiz muguras ir Vatikāna II koncils. Jo, koncils, kuru daži gani atceras labāk, ir Tridentas koncils. Un tas, ko saku, nav absurds.

Ir atnākusi “restaurācija”, kura Vatikāna II koncilu grib izdzēst. Tā dēvēto “restauratoru” grupu skaits, piemēram, Amerikas Savienotajās Valstīs, ir pārsteidzoši liels. Kāds argentīniešu bīskaps man stāstīja, ka viņš tika aicināts administrēt diecēzi, kura bija kritusi šo “restauratoru” rokās. Tie ne par ko nepieņēma Vatikāna II koncilu. No šādas “restaurācijas”, kur netiek pieņemts Vatikāna II koncils, dzimst idejas un darbības. Problēma ir tieši tā, ka dažos kontekstos koncils joprojām nav pieņemts. Ir tiesa arī, ka ir nepieciešams vesels gadu simtenis, lai koncils iesakņotos. Tātad, vēl ir vajadzīgi 40 gadi, lai tas sāktu laist saknes!

Atjaunotnes zīmes ir rodamas arī grupās, kas caur sociālo, vai pastorālo palīdzību Baznīcai piešķir jaunu vaigu. Šai ziņā ļoti radoši ir francūži.

1974. gadā, Jēzus Sadraudzības XXXII ģenerālkongregācijā esmu bijis liecinieks ģenerālpriekšnieka, tēva Pedro Arupes “kalvārijai”. Tai laikā bija vērojama konservatīva reakcija, kas centās bloķēt tēva Arupes pravietisko balsi. Šodien šis ģenerālis priekš mums ir svētais, taču tai laikā viņam nācās piedzīvot daudzus uzbrukumus. Viņš bija drosmīgs, jo uzdrošinājās spert soli uz priekšu. Arupe bija ļoti paklausīgs pāvestam un Pāvils VI to saprata. Labākā uzruna, ko jebkad pāvests ir veltījis Jēzus Sadraudzībai, ir tā, ko Pāvils VI adresēja 1974. gada 3. decembrī. Viņš to uzrakstīja ar roku. Ir pieejams arī oriģināls. Pravietis Pāvils VI bija brīvs rakstīt. No otras puses, personas, kas bija saistītas arī kūriju, zināmā mērā sadarbojās ar spāņu jezuītiem, kuri sevi uzskatīja par “ortodoksāliem” un nostājās pret Arupi. Pāvils VI šai spēlē nepiedalījās. Arupem piemita spēja saskatīt Dieva gribu, kas bija vienota ar bērnišķu vienkāršību pieslieties pāvestam. Atceros kādu dienu, kad nelielā grupiņā dzērām kafiju, viņš ienāca un aicināja: “Iesim, iesim! Šeit garām nāks pāvests. Iesim viņu pasveicināt!” Viņš bija kā tāds zēns! Ar savu spontāno mīlestību!

Kāds jezuīts no Lojolas Provinces pret tēvu Arupi bija noskaņots īpaši nelabvēlīgi. Viņš tika sūtīts uz dažādām vietām, pat uz Argentīnu, bet vienmēr sagādāja nepatikšanas. Vienreiz viņš man teica: “Tu esi no tiem, kuri neko nesaprot, bet īstie vainīgie ir Arupe un Kalvezs. Manas dzīves laimīgākā diena būs tad, kad redzēšu viņus pakārtus Svētā Pētera laukumā.”

Kāpēc jums to stāstu? Tāpēc, lai jūs zinātu, kāds bija pēckoncila periods. Un tas notiek no jauna, jo īpaši ar tradicionālistiem. Tāpēc ir svarīgi atcerēties šīs personas, kas ir aizstāvējušas Vatikāna II koncilu un uzticību pāvestam.

Atgriezīsimies pie Arupes: viņš ir tā brīža gaisma, kas apgaismo mūs visus. Viņš bija tas, kurš no jauna atklāja garīgos vingrinājumus kā avotu, atbrīvojoties no stingrajām “Epitome Instituti” formulām, kas ir aizvērtas, nelokāmas, vairāk instruktīvi-askētiskas, nekā mistiskas domas izteiksme.”

Vācijā norit sinodālais ceļš, kuru daži uzskata par herētisku, bet kurš tai pašā laikā ir ļoti tuvs reālajai dzīvei. Daudzi atstāj Baznīcu, jo tai vairs neuzticas. Īpaši šai ziņā izceļas Ķelnes diecēze. Ko par to domā svētā Pētera pēctecis?

“Vācijas Bīskapu konferences prezidentam Betzingam esmu teicis: “Vācijā ir ļoti laba Evaņģēliskā Baznīca. Divas nav vajadzīgas.” Problēma rodas tad, kad sinodālais ceļš nāk no intelektuālajām, teoloģiskajām elitēm, un ko ļoti ietekmē ārējais spiediens. Pastāv dažas diecēzes, kur sinodālo ceļu lēnām iet kopā ar ticīgajiem, ar tautu. Esmu vēlējies uzrakstīt vēstuli sakarā ar jūsu sinodālo ceļu. Rakstīju to viens pats un man bija vajadzīgs mēnesis, lai to uzrakstītu. Kūriju iesaistīt nevēlējos. Oriģināls ir spāņu valodā, bet vācu valodā tika izdarīts tulkojums. Es tai vēstulē uzrakstīju visu, ko domāju.

Tad seko Ķelnes diecēzes jautājums. Kad situācija bija ļoti bīstama, lūdzu arhibīskapam atstāt diecēzi uz sešiem mēnešiem, lai lietas nomierinātos un es varētu skaidri redzēt, jo tad, kad ūdeņi ir saduļķoti, redzēt ir grūti. Kad viņš atgriezās, es tam lūdzu rakstīt demisijas vēstuli. Viņš to izdarīja un iedeva man. Viņš uzrakstīja arī atvainošanās vēstuli diecēzei. Un es viņu atstāju savā vietā, lai redzētu, kas notiks, bet demisijas vēstuli saglabāju.

Tas, kas notiek, ir daudzo grupu klātesamība, kuras izdara spiedienu, bet zem spiediena nav iespējams veikt izšķirošanu. Tad ir arī ekonomiska rakstura problēma. Domāju uz turieni nosūtīt finansu vizitatorus. Gaidu, kad nebūs vairs spiediena, lai izšķirotu lietas. Ir labi tas, ka pastāv dažādi skatu punkti. Problēma ir tad, kad ir spiediens. Tas nepalīdz. Katrā ziņā, nedomāju, ka Ķelne ir vienīgā diecēze pasaulē, kurā pastāv konflikti. Tāpēc pret to izturos kā pret jebkuru citu pasaules diecēzi, kura piedzīvo konfliktus. Man prātā nāk Arecibo diecēze Portoriko. Konflikts tur ilgst gadiem un joprojām nav beidzies. Diemžēl, tādas diecēzes ir daudzas.”

 “La Civilta’ Cattolica” iznāk arī digitālajā formātā un tas uzrunā arī jauniešus, kuri atrodas no Baznīcas nomaļus. Jaunieši vēlas ātru un tūlītēju informāciju. Kā viņus ievadīt izšķirtspējas procesā?

“Nedrīkst palikt inertiem. Kad strādājam ar jauniešiem, vienmēr ir jādod perspektīva kustībā, tā nedrīkst būt statiska. Ir jālūdz Kungam, lai Viņš dāvā žēlastību un gudrību palīdzēt spert pareizos soļus. Manā laikā darbs ar jauniešiem sastāvēja no studiju tikšanās. Tagad tas vairs nedarbojas. Viņiem ir jāpalīdz iet uz priekšu ar konkrētiem ideāliem, darbiem. Jaunieši savas eksistences jēgu rod ejot un nekad nepaliekot statiskiem. Kāds var izjust raizes un teikt, ka jauniešiem nav ticības, ka viņi neatrodas Dieva žēlastības stāvoklī. Bet ļaujiet, lai par to padomā Dievs! Jūsu uzdevums ir likt viņiem iet. Domāju, ka tas ir labākais, ko varam darīt.”