Vecumdienas – pateicības un kalpošanas laiks
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Šoreiz Francisks balstījās uz Marka evaņģēlija fragmentu, kurā aprakstīta Pētera sievasmātes izdziedināšana: “Un nekavējoties viņi izgāja no sinagogas un kopā ar Jēkabu un Jāni gāja Pētera un Andreja namā. Bet Sīmaņa sievasmāte gulēja drudzī; un tūdaļ tie pateica Viņam to. Un Viņš piegāja un, paņēmis aiz rokas, piecēla to. Un tūdaļ drudzis viņu atstāja; un tā kalpoja viņiem” (Mk 1, 29-31).
Komentējot šo fragmentu, pāvests vispirms atzina, ka vecumā pat parasta temperatūra var būt bīstama. Fiziskie spēki mazinās, tomēr mūsu sirds nepārstāj vēlēties. Līdz ar to ir jāiemācās šķīstīt savas vēlmes – būt pacietīgiem, izvēlēties to, kas atbilst savam vecumam. Vecumdienās nevaram darīt to, ko reiz darījām, būdami jauni. Mūsu ķermenim ir cits ritms. Mums jāieklausās sevī un jāpieņem savi ierobežojumi.
Turpinājumā Svētais tēvs norādīja, ka citētais Evaņģēlija fragments mums palīdz cerēt un sniedz pirmo mācību: Jēzus neapmeklē šo slimo veco sievieti viens pats. Viņš iet kopā ar saviem mācekļiem. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka visai kristīgajai kopienai ir jārūpējas par sirmgalvjiem – uzsvēra pāvests. Protams, tas ir jādara radiem un draugiem, bet arī – visai kopienai. Visiem ticīgajiem ir jāapmeklē vecie ļaudis, un to jādara kopā un bieži. Mums vajadzētu uzskatīt par savu pienākumu apmeklēt vecos cilvēkus, kuri nereti jūtas vieni, un lūgties par viņiem. Pats Jēzus mums parādīs, kā varam viņus mīlēt – teica Francisks. Viņš atgādināja, ka arī veca cilvēka, invalīda, smagi slimā un mirstošā dzīvība ir vērtīga. Dzīvība ir vienmēr vērtīga!
Evaņģēlijā lasām, ka Jēzus paņem slimo sievieti aiz rokas un pieceļ to. Viņš viņu izdziedina, nostādot uz kājām – turpināja pāvests. Jēzus ar šo maigo mīlestības žestu sniedz mācekļiem pirmo mācību, un proti: pestīšana tiek pasludināta vai drīzāk nodota tālāk, izrādot slimajam uzmanību. Savukārt sievietes ticība mirdz pateicībā par Dieva maigumu.
Ja pirmo mācību mums sniedz Jēzus, tad otro – šī sieviete gados, kura cēlās un “kalpoja viņiem”. Arī vecie ļaudis var kalpot kopienai. Labi, ka viņi joprojām izkopj šo kalpošanas pienākuma apziņu un pārvar kārdinājumu paiet malā. Kungs viņus neatstumj. Tieši pretēji, Viņš atjauno viņos spēku, lai viņi varētu kalpot.
Jēzus aicina aizlūgt un kalpot. Pāvests mūs mudināja apzināties, ka tā nav tikai “sieviešu padarīšana”. Jēzus to liek darīt visiem saviem mācekļiem. Uzrunā Francisks arī atgādināja, ka vecie ļaudis ar savu dzīves gudrību var daudz ko mums dot, daudz ko iemācīt. Tāpēc mums jāmāca arī bērniem iet pie vecvecākiem un rūpēties par viņiem. Bez tam sabiedrībai, Baznīcai ir ļoti svarīgi, lai starp bērniem un vecvecākiem, jauniešiem un vecvecākiem pastāvētu dialogs. Kur nav šī dialoga, tur kaut kā pietrūkst, jo aug paaudze bez pagātnes, bez saknēm. Noslēgumā pāvests aicināja darīt visu iespējamo, lai vecie ļaudis, vectēvi, vecās mātes atrastos tuvu bērniem un jauniešiem, lai nodotu tiem savu dzīves pieredzi un gudrību. Tad mūsu sabiedrības nākotnei būs lielāka cerība.
