Svētie Pēteris un Pāvils mūs māca ik dienas augt ticībā
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Francisks balstīja savas pārdomas uz šīs dienas Evaņģēlija fragmentu, kurā iekļauti vārdi, ko Pēteris adresē Kristum: “Tu esi Kristus, dzīvā Dieva Dēls” (Mt 16, 16). Tas ir “ticības apliecinājums” – teica pāvests. Pēteris to izsaka, nevis pateicoties savai cilvēciskajai izpratnei, bet – Dieva Tēva iedvesmai. Zvejniekam Sīmanim, ko Jēzus nosauca par Pēteri, tas bija jauna ceļa sākums. Viņam būs jānoiet garš ceļš, lai šie vārdi iespiestos viņa apziņas dziļumos un pilnīgi cauraustu viņa dzīvi. Ticībā ir kā tāds “prakses” laiks, kuram gāja cauri Pēteris un Pāvils un kuram ejam cauri arī mēs. “Arī mēs ticam, ka Jēzus ir Mesija, dzīvā Dieva Dēls”, sacīja Francisks, “taču ir vajadzīgs laiks, pacietība un liela pazemība, lai mūsu domāšanas veids un rīcība pilnīgi saskanētu ar Evaņģēliju”.
Svētais tēvs atzina, ka, pat ja mēs atkārtojam Credo, izrunājam tā vārdus ar ticību, tomēr, piedzīvojot smagus pārbaudījumus, sāk šķist, ka viss sagrīļojas. Mēs pat mēģinām protestēt pret Kungu, sakot, ka nav taisnīgi, ka jābūt citiem – taisnākiem, ne tik grūtiem ceļiem. Mēs, ticīgie, dzīvojam it kā sadalīti: mēs ticam Jēzum, uzticamies Viņam, bet tai pašā laikā jūtam, ka ir grūti Viņam sekot, un meklējam citus ceļus. Svētais Pēteris piedzīvoja šo iekšējo drāmu. Viņam bija vajadzīgs laiks, lai nobriestu. Sākumā viņš šausminājās, domājot par krustu, bet dzīves beigās drosmīgi apliecināja Kungu, ļaudams sevi piesist krustā, vēl pie tam ar galvu uz leju.
Uzrunas turpinājumā pāvests norādīja, ka arī apustulis Pāvils gāja cauri lēnam ticības nobriešanas procesam, piedzīvojot nedrošības un šaubu brīžus. Augšāmcēlušā Kristus parādīšanās uz Damaskas ceļa ir jāuztver kā jauna posma sākums, kura laikā viņam nāksies piedzīvot krīzes brīžus, neveiksmes un nemitīgas mocības, ko sagādāja tas, ko pats nosauca par savu “miesas dzeloni” (2 Kor 12, 7). Šīs sastapšanās ar Kungu rezultātā Pāvils no vajātāja pārtapa par kristieti. Ticības ceļš nav vienkārša “pastaiga” – uzsvēra Francisks. Tas ir prasīgs un reizēm ļoti grūts ceļš. Arī Pāvilam, kļūstot par kristieti, nācās iemācīties būt tādam pa īstam, līdz galam, īpaši pārbaudījumos.
Noslēgumā pāvests aicināja katru ticīgo šīs svēto apustuļu Pētera un Pāvila pieredzes gaismā uzdot sev jautājumus: Kā es apliecinu savu ticību uz Jēzu Kristu, Dieva Dēlu? Vai es to daru, apzinoties, ka man visu laiku ir jāmācās, vai arī uzskatu, ka jau visu esmu sapratis? Kā es izturos grūtībās? Vai grūtībās un pārbaudījumos zaudēju drosmi, žēlojos, vai arī mācos izmantot tos kā izdevību, lai vairotu sevī paļāvību uz Kungu? Viņš mūs patiešām atbrīvo no ikviena ļaunuma un paver ceļu uz debesīm – uzsvēra Svētais tēvs, atgādinot Pāvila un Timoteja mācību (sal. Tim 4, 18). Lai Jaunava Marija, Apustuļu Karaliene, māca mūs atdarināt viņus, ik dienas ejot uz priekšu ticības ceļā – viņš vēlēja.
