Kā auglīgi aizvadīt pensijas gadus
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Judīte, kura, pateicoties savai ticībai, skaistumam un gudrībai, izglāba Betūlijas pilsētu un aizstāvēja savu tautu no tās ienaidniekiem, nodzīvoja līdz 105 gadu vecumam (sal. Jud 16, 21.23-24). Arī vecumdienās viņa izcēlās ar lielu gudrību, un viņas dzīve kalpo kā paraugs mūsdienu vecajiem ļaudīm. Varonība nesaistās tikai ar spožiem notikumiem – norādīja pāvests. Aiz tās slēpjas arī neatlaidīga mīlestība, kas paliek nepamanīta, bet tiek veltīta savai ģimenei un mazbērniem. Viņš jautāja, kā vislabāk izdzīvot laiku pēc aiziešanas pensijā.
Liela daļa cilvēku gaida aiziešanu pensijā un raugās uz to kā pelnītas atpūtas laiku pēc ļoti intensīviem darba gadiem. Taču dažiem darba gaitu apstāšanās kļūst par raižu un nemiera iemeslu – atzina Svētais tēvs. Cilvēks ar bažām jautā, ko viņš tagad darīs, un vai viņa dzīvē neiezagsies tukšums, jo ikdienas darbs nozīmē attiecības, peļņu, atzinības gūšanu un pilna laika nodarbinātību.
Protams, arī ņemšanās ar mazbērniem prasa savas pūles un reizē sagādā prieku, tomēr šodien situācija ir mainījusies – dzimst aizvien mazāk bērnu un vecāki darba vai citu apstākļu dēļ nereti ir spiesti pārvietoties un dzīvot attālāk. Dažreiz vecāki nelabprāt uztic savus bērnus vecvecākiem. “Šodien vecvecāki, šajā sociāli-ekonomiskajā situācijā, ir kļuvuši svarīgāki tāpēc, ka tie saņem pensiju”, sacīja pāvests, citējot no kāda iepriekš dzirdētos ironiskos vārdus. Šajā sakarā viņš norādīja, ka tāpēc būtu jāpārveido ierastās paaudžu savstarpējās attiecības un pensija būtu īstais laiks, kad varētu pie tā strādāt.
Paaudžu līdzāspastāvēšana patiešām pagarinās – turpināja Francisks. Vai mēs cenšamies visi kopā padarīt to cilvēcīgāku, sirsnīgāku, taisnīgāku? Kas attiecas uz vecvecākiem, viņi lielā mērā ir aicināti atbalstīt savus dēlus un meitas bērnu audzināšanā. No vecvecākiem viņi gūst svarīgu mācību. Pateicoties viņiem, bērni atklāj maiguma spēku un iemācās cienīt vājākos. Vecvecāki no savas puses iemāca, ka maigums un trauslums nav tikai norieta pazīmes. Jauniešiem tas ir solis uz humānāku nākotni.
Judīte, kura agri kļuva atraitne un palika bez bērniem, varēja izdzīvot piepildītas un mierīgas vecumdienas, jo zināja, ka viņa bija pilnībā izpildījusi misiju, ko Kungs tai bija uzticējis. Vecumā Judīte palaida brīvībā savu vistuvāko kalponi. Pāvests norādīja, ka vecumā cilvēks daļēji zaudē redzi, taču viņa iekšējais skatiens kļūst daudz asāks. Viņš sāk saskatīt to, ko neredzēja iepriekš. Tāpēc mums vajadzētu iemācīties novērtēt veco ļaužu talantus un harizmas – sacīja Francisks. Šie cilvēki, kuri oficiāli jau ir pensijā, var kalpot kā liela bagātība. Tas nozīmē, ka pašiem vecajiem ļaudīm ir jābūt atvērtiem un radošiem. Viņu dzīves laikā iegūtās kompetences var kalpot kā dāvana citiem.
Judīte atbrīvoja savu kalponi un apveltīja visus ar uzmanību. Būdama jauna meitene, viņa iemantoja apkārtējo cieņu ar savu drosmi. Vecumdienās viņa to nopelnīja ar savu maigumu, palīdzot tiem kļūt brīvākiem un bagātinot ar mīlestību. Judīte nav pensionāre, kas melanholiski izdzīvo savu tukšumu, bet ir dedzīga sirmgalve, kas Dieva doto laiku piepilda ar dāvanām – katehēzes noslēgumā teica pāvests.
