Nebaidieties tērēt laiku dialoga labā!
Inese Šteinerte - Vatikāns
Noklausījies rektora uzrunu, kurā viņš pastāstīja, ka šai Itālijas universitātē akcenti tiek likti uz draudzību starp Rietumiem un Austrumiem, uz tikšanos dažādu kultūru starpā, uz kara drāmu un migrācijas fenomenu, pāvests izteica gandarījumu, ka šeit tiek attīstīti tik plaši apvaršņi.
“Šis apvārsnis divkāršojas, ja domājam par katru cilvēku, tātad, par katru studentu un studenti, kas pārkāpj universitātes slieksni un turpina to darīt dažus gadus, katrs pats būdams universs sevī,” atzīmēja Francisks. Turpinot domu, viņš piebilda, ka universitātē satiekas divi universi – pasaules un zināšanu universs ar cilvēka universu, pie tam, nevis ar vispārēja cilvēka, bet gan ar konkrētā cilvēka, ar jaunieša universu, kam ir sava vēsture un personība, savi sapņi un intelektuālās, morālās, garīgās kvalitātes un limiti. “Katra persona ir universs, ko ar nesalīdzināmu cieņu pilnībā pazīst tikai Dievs,” teica pāvests.
Svētais tēvs uzsvēra, ka ļaut satikties šiem diviem universiem – pasaules un personas universam, ir universitātes izaicinājums. Universitātei ir jārūpējas, lai šie universi spētu veikt dialogu un lai no šī dialoga izrietētu cilvēces izaugsme. Ir nepieciešams nodrošināt studenta personas izaugsmi, kas noformējas un nobriest zināšanās un brīvībā, spējā domāt un rīkoties, ar savu kultūras un profesionālo kompetenci kritiskā un radošā veidā piedalīties sociālajā un pilsoniskajā dzīvē.
Francisks citēja svētā Džona Henrija Ņūmena pārdomas par universitāti, kurš rakstīja, ka universitātes vidē jaunietis “ietērpjas prāta apģērbā, kas ilgst visu dzīvi, un kura atribūti ir brīvība, vienlīdzība, nosvērtība, pieticība un viedums”. Pāvests norādīja, ka šādai idejai par universitāti nav nekā kopīga ar to, ko ir atstājis iluminisms, proti, piepildīt galvu ar lietām. Ideja par universitāti svētā Džona Henrija Ņūmena skatījumā ietver visu personu – ne tikai domāšanu, bet arī jūtas un rīcības veidu. Pāvests izteica pārliecību, ka šādai, cilvēciskai izaugsmei, būs pozitīva ietekme arī uz sabiedrību. Tāpēc, ieguldījums formācijā, skolā, universitātē, ir labākais ieguldījums katras zemes nākotnē.
Vēl viens aspekts, ko izcēla gan universitātes rektors, gan pāvests, ir tikšanās starp dažādām kultūrām. Svētais tēvs atzīmēja, ka nepietiek tikai ar to, ka saliekam kopā dažādu zemju studentus un profesorus. Ir jāliek nobriest tikšanās kultūrai. Universitāte šim nolūkam ir privileģēta vieta. Francisks pieminēja, ka Mačeratas universitātē savulaik ir studējis izcilais misionārs, jezuītu tēvs Matteo Ričči, kuru var nosaukt par tikšanās kultūras “čempionu”. Pāvests uzsvēra, ka Ričči lielums slēpjas nevis tajā, ko viņš darīja un rakstīja, bet gan tajā, ka viņš bija tikšanās vīrs. Viņš gāja tālāk par to, ka bija svešinieks svešā zemē. “Viņš kļuva pasaules pilsonis tāpēc, ka bija “personu pilsonis”. Tā ir tikšanās kultūra,” norādīja pāvests.
Svētais tēvs izcēla dialoga ceļa nepieciešamību mūsdienās, kad pasaules varas ir pieradušas pie atstumšanas ceļa, pie atkritumu kultūras. Pirms dot savu svētību akadēmiskajai kopienai, Francisks aicināja nebaidīties tērēt laiku dialoga labā, jo vēlāk tas nes lielus un skaistus augļus.
