Veco ļaužu gudrība – glābiņš no gribas bezspēcības
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Katehēzes mācībā Francisks atkal pievērsās kādai Bībeles “pērlei” – Mācību teicēja grāmatas fragmentam, kurā atkārtojas vārdi: “Viss ir tukšība. Tukšību tukšība, un viss ir tukšība” (Māc 2, 17-18). Taču šīs Vecās Derības grāmatas noslēgumā lasām: “Visas mācības gala vārds ir šis: bīsties Dievu un turi Viņa baušļus, jo tas pienākas visiem cilvēkiem. Jo Dievs ikkatru darbu vedīs tiesā līdz ar visu, kas ir apslēpts, vai tas labs vai ļauns” (12, 13-14).
Komentējot šos fragmentus, Svētais tēvs atzina, ka vienaldzības ceļš var arī mums likties kā vienīgā izeja no sāpīgās vilšanās. Mūsos var rasties jautājumi: Vai tad mēs ar saviem pūliņiem varam kaut ko pasaulē izmainīt? Kāpēc tik daudz censties? Mums var šķist, ka mūsu pūliņiem nav jēgas.
Tā ir tāda negatīvā nojauta, kas var iezagties jebkurā mūsu dzīves posmā, bet jo īpaši vecumdienās. Tāpēc ir svarīgi, lai vecie ļaudis pretotos šādai vilšanās sajūtai un tās graujošajām sekām – uzsvēra pāvests. Ja viņi, kuri nu jau ir visu pieredzējuši, saglabās savu kaislību pēc taisnības, tad būs cerība uz mīlestību un arī uz ticību. Mūsdienu pasaulei šai krīzes pārvarēšanai būs izšķiroša nozīme, jo kultūra, kas grib visu izmērīt un ar visu manipulēt, galu galā noved pie dzīves jēgas, mīlestības un arī labā kolektīvas “demoralizācijas”, tādā veidā atņemot jebkādu vēlmi rīkoties. Zināšanas, kas atbrīvo cilvēku no morāles, sākumā šķiet brīvības un enerģijas avots, taču drīz vien pārvēršas “dvēseles paralīzē”.
Pāvesta vārdiem runājot, Mācību teicējs ar savu ierasto ironiju atmasko šo fatālo kārdinājumu – “viszinības psihozi”, kas noved pie gribas bezspēcības. Agrīnās kristīgās tradīcijas mūki labi atpazina šo dvēseles slimību, kas atklāj zināšanu bez ticības un morāles niecīgumu, un patiesības bez taisnīguma ilūziju. Viņi to definēja ar precīzu vārdu “acēdija”.
Un tas ir viens no visu cilvēku kārdinājumiem, arī veco ļaužu kārdinājums. Visu kārdinājums – atzina Svētais tēvs. Tas nav tikai slinkums: nē, tas ir kas vairāk. Tā nav tikai depresija, nē. Acēdija drīzāk ir padošanās pasaulei, kura zaudējusi kaislību pēc taisnības un konsekventu nostāju savā rīcībā – viņš skaidroja.
Bezjēdzības un bezspēcības sajūta, ko izraisa jebkādas ētiskās atbildības noraidīšana un vienaldzība pret īsto labumu, nav kaut kas nekaitīgs – brīdināja Francisks. Runa nav tikai par labā gribasspēka trūkumu, bet par to, ka tādā veidā tiek atvērtas durvis “ļauno spēku agresivitātei”. Tie ir neprātīgi spēki, ko ideoloģijas ar savām galējībām ir padarījušas par ciniskiem. Neskatoties uz progresu un labklājību, mūsu sabiedrība ir nogurusi. Mēs dzīvojam “noguruma sabiedrībā”. Zinātne attīstās, un tas ir labi. Taču dzīves gudrība ir pavisam kas cits, un šķiet, ka tā ir mazinājusies.
Katehēzes noslēgumā pāvests atzina, ka “šis bezjūtīgais un bezatbildīgais prāts laupa jēgu un enerģiju pat patiesības iepazīšanai”. Tā nav nejaušība, ka šis ir “viltus ziņu, kolektīvu māņticību un pseidozinātnisku patiesību laikmets”. Viņš norādīja, ka vecie ļaudis var nodot tālāk Mācību teicēja gudrību un palīdzēt jaunajām paaudzēm iemācīties atklāt viltību, kas slēpjas tāda prāta postulātu delīrijā, kuram nav mīlestības uz taisnīgumu. Ar gudrību un humora izjūtu apveltīti vecie ļaudis nes jaunatnei lielu labumu. Viņi ir tie, kuri iesēj jauniešos alkas un slāpes pēc taisnības. “Svētīgi izsalkušie un izslāpušie pēc taisnības, jo tie tiks paēdināti” (Mt 5, 6), saka Kristus. Atbildot uz sākumā izvirzīto jautājumu, Francisks atklāja, ka izeja no paguruma un vilšanās stāvokļa ir meklējama Mācību teicēja grāmatas vārdos: “Bīsties Dievu un turi Viņa baušļus” (Māc 12, 13).
