Lai kristīgās Baznīcas būtu vienotas kara draudu priekšā!
Inese Šteinerte - Vatikāns
Francisks izteica gandarījumu, ka plenārsesiju beidzot ir bijis iespējams sarīkot pēc tam, kad to jau vairākas reizes nācies atlikt pandēmijas dēļ. Pāvests atzīmēja, ka pandēmija ar savu traģisko ietekmi uz visas pasaules sociālo dzīvi spēcīgiem nosacījumiem pakļāvusi arī ekumeniskās aktivitātes, pēdējos gados aizšķērsojot ierastās kontaktēšanās iespējas un jaunu projektu īstenošanu. Tai pašā laikā sanitārā krīze ir pavērusi attiecību stiprināšanas iespēju starp kristiešiem.
“Pandēmijas pirmais nozīmīgais ekumeniskais rezultāts ir atjaunota apziņa par piederību vienai kristīgajai ģimenei,” teica Francisks. Viņš piebilda, ka šī apziņa sakņojas pieredzē par to, ka visi dalāmies tai pašā trauslumā un ka varam paļauties vienīgi uz Dieva palīdzību. Paradoksālā veidā pandēmija, kas mums ir likusi ieturēt distanci citam no cita, ir likusi saprast, cik patiesībā mēs esam cits citam tuvi un cik lielā mērā cits par citu atbildīgi. Pāvests norādīja, ka ir ļoti svarīgi šo apziņu saglabāt un likt, lai no tās izriet iniciatīvas, kas šīs brālīguma jūtas attīsta vēl vairāk. Francisks brīdināja, ka tad, kad šī dziļā patiesība tiek aizmirsta, kristīgās kopienas pakļauj sevi iedomātas pašpietiekamības un autoreferencialitātes riskam, kas ir smagi šķēršļi ekumenismam.
Pāvests atzīmēja, ka vēl pirms sanitārās krīzes beigām visa pasaule ir nostājusies jauna traģiska izaicinājuma priekšā. Tas ir karš Ukrainā. Svētais tēvs teica:
“Pēc II Pasaules kara beigām nav trūcis reģionālu karu, tāpēc jau esmu runājis par fragmentāru trešo pasaules karu, kas ir izkaisīts dažādās vietās. Tomēr, šim karam, lai arī tas ir tikpat nežēlīgs un bezjēdzīgs kā jebkurš cits karš, piemīt lielāka dimensija, tas apdraud visu pasauli, un nevar neuzrunāt katra kristieša un katras Baznīcas sirdsapziņu. Mums sev ir jāpajautā: ko ir darījušas un ko var darīt Baznīcas, lai dotu ieguldījumu “tādas starptautiskas kopienas attīstībai, kas spētu īstenot brālīgumu, sākot no tautām un nācijām, kuras dzīvo sociālās draudzības garā” (enc. Fratelli tutti, 154)”?
Pakavējies vēsturē, kad kristiešu šķelšanās ir nesusi ļaunumu, pāvests atzīmēja, ka pagājušajā gadsimtā Svētā Gara iedvesmā kristīgās kopienas to ir apzinājušās un sākušas ilgoties pēc vienotības, par kuru ir lūdzies Kungs. Šodien, iepretim kara šausmām, šīs ilgas pēc vienotības pastiprinās vēl vairāk. “Ignorēt šķelšanos kristiešu starpā ieraduma, vai vienaldzības dēļ, nozīmē paciest to sirds piesārņojumu, kas dara auglīgu konfliktu augsni,” teica Francisks. Viņš norādīja, ka Miera Evaņģēlija sludināšana, tā Evaņģēlija, kas atbruņo sirdis vēl pirms karapulkiem, būs ticama tikai tad, ja to darīs kristieši, kas beidzot ir izlīguši Jēzū, Miera princī, kristieši, kurus vada Viņa mīlestības un universālā brālīguma vēsts, kas skan pāri savas kopienas un savas nācijas robežām.
Pontifikālā Kristiešu vienotības veicināšanas padome šais dienās ir pārrunājusi arī par to, kā 2025. gadā atzīmēt 1700. gadskārtu, kopš Nīkajas koncila. Pāvests atgādināja, ka pirmais ekumeniskais koncils Baznīcai ir bijis izlīgšanas notikums, kas sinodālā veidā atjaunoja tās vienotību ticības apliecināšanā. Francisks norādīja, ka Nīkajas koncila stilam un lēmumiem ir jāapgaismo pašreizējais ekumeniskais gājums un jāliek nobriest jauniem konkrētiem soļiem pretim pilnīgai kristiešu vienotības atjaunošanai.
