Ticības praktizēšana ir cilvēka stipruma pazīme
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Šoreiz pāvests aplūkoja 2. Makabeju grāmatas fragmentu par gados veco rakstu mācītāju Eleazaru un viņa uzticību ticībai (2 Mak 6, 18.23-25). Šis vīrs bija lepns par savu ticību. Ticēt ir liels gods. Svētais tēvs pievērsās tieši šim aspektam, jo šis gods šodien nereti tiek apdraudēts. “Ticības gods ik pa laikam tiek pakļauts spiedienam, dažkārt nežēlīgam, no dominētāju kultūras puses, kas cenšas noniecināt ticību, attiecoties pret to kā kādu arheoloģisku palieku vai vecu māņticību, anahronisku spītību un tā tālāk”, teica Francisks.
Minētajā Bībeles stāstā lasām, ka ar valdnieka izdotu dekrētu ebreji bija spiesti ēst elkiem upurēto gaļu. Kad pienāca cienījamā Eleazara kārta, draugi viņam ieteica izlikties ēdam, bet īstenībā neēst, lai pasargātu sevi no nāves. Šajā sakarā pāvests uzsvēra, ka tā būtu bijusi “liekulība, reliģiskā liekulība”, un atzina, ka tāda pastāv. “Pastāv liela reliģiskā liekulība, klerikālā liekulība, ir daudz liekulības”, viņš sacīja.
Taču Eleazara atbilde ir stingra. Viņš savā vecumā atsakās aptraipīt ticību. Dienas, kuras viņam būtu atlikušas dzīvot, nav salīdzināmas ar jaunajām paaudzēm atstājamo mantojumu. Šis vecais vīrs visu savu dzīvi dzīvoja saskaņā ar savu ticību un arī šajā izšķirošajā brīdī neļāva to aptraipīt. Viņš saprata, ka pretējā gadījumā tas būtu graujošs jauniešu ieļaunojums. Pāvests atgādināja, ka ticēt nenozīmē aprobežoties ar dažiem uz ēšanu attiecināmajiem priekšrakstiem. Kristīgā ticība ir kaut kas cits. Tā ir reāla, saistīta ar dzīvi. Ticēt nenozīmē tikai noskaitīt “Credo”; tas nozīmē, domāt, just un dzīvot saskaņā ar šo “Credo” – uzsvēra Francisks.
Tāpat kā agrāk, arī šodien pastāv “gnostiskais kārdinājums” – herēzija, saskaņā ar kuru ticība attiektos tikai uz garīgumu, bet nevis praktisko dzīvi. Pēc gnostiķu domām, ticība būtu tikai “veco ļaužu padarīšana” un ar to saistītās ārējās darbības būtu nederīgas un pat kaitīgas. Ticība būtu kaut kas arhaisks. Protams, pastāv arī risks, ka ticības praktizēšana varētu kļūt ārišķīga, bezdvēseliska darbība – brīdināja pāvests. Tā būtu otra galējība. Tāpēc jo īpaši sirmgalvju svarīgais uzdevums ir atgriezt ticībai tās godpilno vietu – viņš uzsvēra. Un tas ir iespējams, esot uzticīgiem savai ticībai līdz galam, dzīvojot saskaņā ar ticību.
Ticības praktizēšana liecina nevis par mūsu vājumu, bet, taisni pretēji, tā ir mūsu stipruma pazīme. Mēs vairs neesam bērni. Ne jau pa jokam mēs nostājāmies uz Kungam sekošanas ceļa! Nē. Ticībai pienākas cieņa un gods līdz galam. Ticība izmainīja mūsu dzīvi, attīrīja mūsu prātu, pateicoties ticībai, mēs iemācījāmies pielūgt Dievu un mīlēt tuvāko. Tā ir svētība visiem!
Svētais tēvs piebilda, ka runa ir par integrālu ticību, nevis kādu tās daļu. Turklāt ticība nav tikai veco ļaužu lieta – viņš atkārtoja. Svētais Gars visu darba jaunu un labprāt mums palīdz. Svarīgi Viņam ticēt. Noslēgumā sirmais pāvests aicināja savus “vienaudžus” raudzīties uz jauniešiem un atgādināja, ka bērni un jaunieši uz viņiem skatās. Sirmgalvju un mūsu visu ar darbiem saskanīgās ticības liecība var pavērt viņiem skaistu ceļu. Turpretī ar liekulību varam nodarīt lielu ļaunumu. “Lūgsimies cits par citu”, mudināja Francisks, novēlot visiem vecajiem ļaudīm Dieva svētību.
