Francisks tiekas ar Kristīgo skolu brāļiem

Inese Šteinerte - Vatikāns

 “Ir skaisti uztvert ģenerālkapitulu ejot, kā jaunu ceļu būvi, kas ved pie brāļiem, jo īpaši pie nabadzīgākajiem,” teica Francisks, sveicot viesus. Viņš atgādināja, ka patiesi jaunais “ceļš”, kā kristieši to zina, ir Jēzus Kristus. Sekojot Viņam, ejot kopā ar Viņu, mūsu dzīve tiek pārveidota, un mēs kļūstam par raugu, sāli, gaismu.

Saskaņā ar svētā Jāņa no Sales harizmu, Kristīgo skolu brāļiem šie “jaunie ceļi” galvenokārt ir “izglītības ceļi”, ko īstenot skolās, kolēģijās, universitātēs, kur viņi strādā apmēram 100 pasaules valstīs. Pāvests atzīmēja, ka nemitīgas attiecības ar izglītības darba veicējiem, vecākiem, un jo īpaši, ar pusaudžiem un jauniešiem, ir vienmēr dzīvais cilvēcības avots, neraugoties uz visām grūtībām un problemātiku.

Francisks izcēla Kristīgo skolu brāļu veikumu, sniedzot saviem audzēkņiem vērtības, ko piedāvā šī reliģiskā institūta bagātīgā pedagoģiskā tradīcija. Tas nozīmē izglītot ar atbildību, radošumu, sadzīvotspēju, taisnīgumu, mieru; izglītot iekšējai dzīvei, atvērtībai uz transcendento, spējai brīnīties un kontemplācijai dzīvības un radītā noslēpuma priekšā.

“Apzināmies, ka pasaule pārdzīvo ārkārtas situāciju izglītības jomā. Ir pārrauts izglītības pakts, un valsts, izglītības darba veicēji un ģimene šobrīd ir šķirti. Ir jāmeklē jauns pakts, kas izpaustos komunikācijā, kopīgā darbā,” norādīja pāvests. Viņš piebilda, ka šo ārkārtas situāciju izglītībā vēl akūtāku ir padarījušas pandēmijas sekas. Divi lielākie mūsdienu izaicinājumi, saskaņā ar Franciska teikto, ir brālīguma izaicinājums un rūpes par kopējo namu, uz kuriem atbildi var rast tikai caur izglītību. Tāpēc tie ir arī izglītības izaicinājumi.

 Pāvests atzinīgi novērtēja Kristīgo skolu brāļu centienus pāriet no aizvērtas pasaules uz atvērtu pasauli, no “lieto un izmet” kultūras uz gādīgu kultūru, no atkritumu kultūras uz integrācijas kultūru, no tiekšanās pēc savtīgām interesēm uz tiekšanos pēc kopējā labuma. “Šai transformācijai ir jāsākas no sirdsapziņām, pretējā gadījumā tā būs tikai fasāde,” brīdināja Francisks. Viņs atgādināja, ka šo darbu nav iespējams veikt vieniem pašiem, bet gan kopā ar ģimenēm, ar kopienām un Baznīcas apvienībām, ar izglītības realitātēm konkrētā teritorijā. Bez tam, pāvests apgalvoja, ka nav iespējams dot jauniešiem to, kā pašiem pietrūkst. “Kristīgais izglītības darba veicējs visvairāk par visu ir liecinieks. Viņš ir skolotājs tik lielā mērā, cik lielā mērā ir liecinieks,” sacīja pāvests. Kristīgo skolu brāļiem Svētais tēvs novēlēja evaņģelizēt izglītojot un izglītot evaņģelizējot.