Pāvests: "Biktstēva uzdevums ir piedot, nevis mocīt"
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Audience notika Adriana VI ievēlēšanas par pāvestu 500. gadskārtā. Tas bija priekšpēdējais no ģermāņu pasaules nākušais pāvests, kurš ir apbedīts Santa Maria dell’Anima kolēģijas baznīcā. Adrians VI, dzimtajā vārdā Adrians Florenšs, piedzima 1459. gadā Utrehtā, kas toreiz piederēja Vācu nācijas Svētajai Romas impērijai, bet tagad atrodas Holandes teritorijā. Viņš saņēma izcilu izglītību Luvēnas universitātē. 1517. gadā viņam tika piešķirts kardināla tituls. Kad Adrians uzzināja, ka ir ievēlēts par Romas bīskapu, pirmajā brīdī viņš vilcinājās, bet tad, pienākuma apziņas vadīts, pieņēma šo jauno amatu.
Adriana VI pontifikāta laiks bija ļoti īss. Tas ilga tikai drusku vairāk nekā gadu. Viņš īpaši centās samierināt Baznīcu un pasauli, tādējādi īstenojot apustuļa Pāvila vārdus, kurš rakstīja, ka Dievs tieši apustuļiem uzticēja samierināšanas uzdevumu (sal. 2 Kor 5, 18). Šis pāvests, piemēram, centās samierināt Baznīcu ar Luteru un viņa sekotājiem, pats lūdzot piedošanu par Romas kūrijas garīdznieku grēkiem. Francisks atzina, ka tas bija ļoti drosmīgs solis.
Svētais tēvs arī pastāstīja, ka politiskajā sfērā viņa priekšgājējs Adrians VI, pārvarot daudzas pretestības, mēģināja panākt saskaņu starp divām kaimiņu lielvarām – Francijas karali Fransuā I un Svētās Romas imperatoru Kārli V. Tā kā pāragri aizgāja mūžībā, tad viņam diemžēl neizdevās iesākto pabeigt. Tomēr Baznīca viņu atceras kā nenogurstošu ticības liecinieku un taisnīguma un miera veicinātāju.
“Dārgie brāļi un māsas”, turpināja Francisks, “lai pāvesta Adriana VI dzīves un darbības paraugs pamudina jūs padziļināt savu kā Kristus kalpu aicinājumu. Lai Kungs jūs atbalsta jūsu kalpojumā un ieved aizvien dziļāk Viņa mīlestībā iesakņotā ticībā, kas tiktu izdzīvota ar prieku un nesavtību. Īpaši domājot par viņa rūpēm par saskaņas un izlīgšanas veicināšanu, es jūs aicinu iet viņa pēdās sevišķi administrējot Gandarīšanas sakramentu”. Tas ir svarīgi – uzsvēra pāvests.
Turpinājumā Francisks skaidroja, kā to īstenot. Tas nozīmē veltīt laiku, lai klausītu grēksūdzes, un darīt to kārtīgi, ar mīlestību, ar gudrību, ar lielu žēlsirdību. Bet ne tikai. Ar šo kalpojumu saistās arī sprediķošana, katehēze, garīgā pavadība, taču pāri visam – dzīves liecība. Lai priesteris būtu labs Kristus piedošanas kalps, viņam jāprot piedot citiem, viņam jābūt žēlsirdīgam attiecībās ar citiem, jābūt miera vīram un vienotības cilvēkam – sacīja pāvests Francisks.
