Meklēt

Palmu svētdienas dievkalpojums Svētā Pētera laukumā Palmu svētdienas dievkalpojums Svētā Pētera laukumā 

Pāvests: karš Ukrainā ir atkārtota Kristus krustā sišana

Kristu atkal pienaglo krustā mātēs, kuras raud par savu vīru un dēlu netaisnīgo nāvi, bēgļos, kas ar bērniem uz rokām bēg no bumbām – šie vārdi šodien izskanēja pāvesta homīlijā. Šogad, pēc divu gadu ilgā pārtraukuma, Palmu jeb Pūpolu svētdienas dievkalpojums atkal notika Svētā Pētera laukumā.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Spīdot spožai pavasara saulei pār Romu, ticīgie 10. aprīļa rītā kuplā skaitā pulcējās Svētā Pētera laukumā, lai piedalītos pāvesta vadītajās liturģijas svinībās. Laukumu rotāja palmu un olīvkoku zari. Svētā Mise iesākās ar procesiju, kurā piedalījās 35 kardināli, 30 bīskapi, 280 priesteri, 5 diakoni un 30 ministranti. Palmu zarus nesa vairāk nekā 200 ticīgie. Olīvkoku zarus Vatikānam dāvāja Lacio apgabala pašvaldības un atsevišķas ģimenes.

Palmu svētdienas dievkalpojums ar krāšņo procesiju, kas vēstī par to, kā Kungs, ļaužu gaviļu pavadīts, ieiet Jeruzalemē, mūs ievada Klusajā nedēļā, kad sāksies Jēzus ciešanu ceļš. Šajā nedēļā Baznīca svin Kristus ciešanu, nāves un augšāmcelšanās noslēpumu. Kopā savijas prieks par Jēzus ieiešanu Jeruzalemē un Viņa pazemošana, līksmes pilnie saucieni un ārkārtīga nežēlība... “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani atstāji?” (Mt 27, 46). Pēc Kristus Ciešanu apraksta pāvests teica homīliju, kuras laikā kārtējo reizi pievērsās “kara neprātam” Ukrainā, kur “Kristus atkal tiek krustā sists”.

“Jā, Kristu vēl vienu reizi atkal ar naglām pienaglo krustā — ikvienā mātē, kas apraud savu vīru un bērnu netaisnīgo nāvi. Viņu sit krustā bēgļos, kas no bumbām bēg ar bērniem uz rokām. Viņu sit krustā sirmgalvjos, kas nāves priekšā tiek pamesti vieni, jauniešos, kam atņemta nākotne, kareivjos, kurus sūta nonāvēt savus brāļus. Tur šodien krustā sit Kristu.”

Francisks skaidroja, ka tad, kad kāds rīkojas varmācīgi, tad par Dievu, kurš ir Tēvs, tas vairs nezina neko. Nezina neko arī par tiem, kuri ir brāļi. Aizmirst — jo piemērojas pasaulei. Nonāk līdz tam, ka pastrādā visnejēdzīgākās, viscietsirdīgākās neģēlības. Mēs tās ieraugām ārprātā, kas ir karš, kurā Kristu atkal no jauna sit krustā.

Uzrunā, kurā uzsvars tika likts uz piedošanu, pāvests pievērsās Dieva mentalitātei, kas ir piedošanas un mīlestības mentalitāte. “Tēvs piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara!” Jēzus mūs aicina saraut ļaunuma un žēlošanās apburto loku ar piedošanu, dzīves iedzītajām naglām atbildēt ar mīlestību. Šajā satraukumu pilnajā laikā mums ir jādzīvo ar pārliecību, ka, esot kopā ar Dievu, vienmēr ir iespējams dzīvi sākt no jauna. 

Seko pāvesta homīlijas pilnais teksts (tulkoja Jānis Priede): 

Kalvārija pakalnā notiek divu domāšanas veidu sadursme. Evaņģēlijā redzam, ka tas, ko saka krustā sistais Jēzus, ir tiešā pretstatā tam, ko saka tie, kuri viņu sit krustā. Kā piedziedājumu tie atkārto vienu un to pašu: Ja jau viņš ir Kristus, Dieva izredzētais, tad lai izglābj pats sevi! (sk. Lk 23,35) To pašu saka arī kareivji: Ja tu esi jūdu ķēniņš, tad glāb sevi! (v. 37) Un, visbeidzot, viens no ļaundariem, to padzirdējis, atkārto: Vai tad tu neesi Kristus? Izglāb sevi! (v.39) Ka tik izglābties pašiem, ka tik parūpēties par sevi, padomāt pašiem par sevi, ne jau nu par citiem, bet gan padomāt par savu veselību, par savu karjeru, interesēm, īpašumiem, varu, par savu ārējo tēlu. Glāb sevi pats – lūk, sauklis, ko nemitīgi atkārto cilvēce, kas sita krustā Kungu! Padomāsim par to!

Šai mentalitātei, kuras centrā ir paša es, pretstats ir dievišķā loģika. Izglāb sevi pats un Pestītājs, kas pats sevi upurē, — tie ir divi nesavienojami jēdzieni. Šodienas evaņģēlijā arī Jēzus runā trīsreiz, tāpat kā viņa pretinieki (sal. v. 34.43.46). Taču ne reizi viņš neprasa kaut ko sev. Vēl vairāk, viņš neaizstāvas un savā labā nemin nekādu attaisnojumu. Viņš lūdz Tēvu [lai piedod tiem, kas nezina ko dara] un ar žēlsirdību izturas pret Krietno laupītāju. No iepriekšminētā Glāb sevi pats visbūtiskāk atšķiras Jēzus teiktais: Tēvs, piedod viņiem! (v. 34)

Iedziļināsimies šajos vārdos. Kad Kungs tos izsacīja? Ļoti īpašā brīdī — tad, kad krustā sišanas laikā viņa plaukstas locītavās un pēdās tika ietriektas naglas. Pamēģināsim iztēloties, cik negantas bija sāpes, kas viņu plosīja. Un tieši šai brīdī, ciešanu laika visskaudrāko sāpju brīdī, Kristus lūdz, lai tiem, kas caururbj viņa rokas un kājas, tiek dāvāta piedošanu. Tā vietā, lai kliedzot izpaustos nevaldāmās dusmās un sāpēs, Jēzus saka: Tēvs, piedod viņiem! Atšķirībā no citiem mocekļiem, par kuriem vēstīts Bībelē (sal. 2. Mak 7,18-19), Jēzus neizsaka pārmetumus mocītājiem, nepiedraud Dieva vārdā ar sodu. Viņš lūdzas par tiem, kas dara ļaunu. Pazemošanai paredzētajā soda izpildes vietā viņš, naglām pienaglots, savai dāvanai piešķir vēl jo izteiktāku vērtību. Dāvināšana, proti, dāvanas došana, kļūst par piedošanu.

Brāļi un māsas, padomāsim par to, ka Dievs tā rīkojas arī ar mums, proti, tajos brīžos, kad mēs viņam sagādājam sāpes ar savu rīcību. Viņš cieš, bet nevēlas neko citu kā vien — mums piedot. Lai to apjaustu, uzlūkosim Krustā sisto! No viņa sāpju pilnajām brūcēm, no caurdurtajām, mūsu naglu radītajām atverēm straumēm plūst piedošana. Uzlūkosim Jēzu krustā un pārdomāsim, ka nekad neesam dzirdējuši jaukākus vārdus: Tēvs, piedod! Uzlūkosim Jēzu krustā un ieraudzīsim, ka nekad neesam redzējuši maigāku un līdzcietīgāku skatienu. Uzlūkosim Jēzu krustā un sapratīsim, ka neviens nav mūs apskāvis ar tik lielu mīlestību. Lūkosimies Krustā sistajā un sacīsim: “Jēzu, paldies! Tu mani joprojām mīli, un Tu man piedod arī tad, kad man pašam nenākas viegli sevi mīlēt un grūti sev piedod.

Tur, krustā sišanas laikā visgrūtākajā brīdī Jēzus izdzīvo savu visgrūtāko bausli: mīlēt savus ienaidniekus. Iedomāsimies kādu, kurš mūs ievainojis, apvainojis, pievīlis. Kādu, kurš mūs sadusmojis, nav sapratis, nav bijis mums labs paraugs. Cik gan daudz laika mēs veltam, domājot par tiem, kuri nodarījuši mums pāri. Tā rīkoties, rakņājoties pašam sevī, nozīmē mīlināties ap mūsu brūcēm, kuras izraisījis kāds cits, visa dzīve, vēsture. Jēzus mūs šodien māca nevis palikt šai vietā, bet gan atbilstoši rīkoties. Proti, saraut burvju loku, ko veido piedzīvotais ļaunums un žēlums par pārciesto. Ietriecoties naglām, kuras cērt dzīve, atbildēt ar mīlestību. Uz naida izpausmēm — ar piedošanas glāstu. Ja mēs esam Kristus mācekļi, tad mums jāpajautā sev pašiem: kam mēs sekojam? Savam Skolotājam vai savam instinktam, kas brēc pēc atriebības? Ja gribam pārliecināties, vai patiešām piederam Kristum, tad palūkosimies, kā izturamies pret tiem, kuri mūs ir ievainojuši. Kungs prasa, lai mēs izturētos nevis tā, kā mums iegribētos, nevis tā, kā visi dara, bet gan tā, kā pret mums izturas viņš. Viņš prasa, lai saraujam ķēdi: “Es būšu pret tevi labs, ja tu pret mani būsi labs. Es būšu draugs tev, ja tu būsi draugs man. Es tev palīdzēšu, ja tu palīdzēsi man.” Nē! Ar līdzcietību un žēlsirdību jāizturas pret visiem, jo ikkatrā personā Dievs saskata dēlu. Dievs nešķiro mūs labajos un ļaunajos, draugos un ienaidniekos. To darām mēs, kas tādā veidā viņam sagādājam ciešanas. Viņa priekšā mēs visi esam viņa mīļotie bērni, kurus viņš vēlas apskaut, kuriem viņš vēlas piedot.

Tēvs piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara. Evaņģēlijs uzsver, ka Jēzus to “sacīja” (v. 34). Nevis “pateica” vienreiz krustā sišanas mirklī, bet gan “sacīja”, glabādams šos vārdus sirdī un uz lūpām visu laiku, kamēr vien atradās krustā. Dievam piedošana nešķiet nogurdinoša. Nav tā, ka Dievs piedotu līdz zināmai robežai, un tad pēkšņi mainītu savu attieksmi. Tie esam mēs, kas jūtam vēlēšanos šādi rīkoties. Jēzus — un tā māca Lūkasa evaņģēlijs —ir nācis pasaulē piedot mūsu grēkus (Lk 1,77). Un pašās beigās viņš mums ir devis nepārprotamu rīkojumu sludināt viņa vārdā gandarīšanu par grēkiem un grēku piedošanu (Lk 24,47). Nepieļausim, ka Dieva piedošana mums šķistu nogurdinoša! Lai tā nešķiet nogurdinoša arī mums, kas esam priesteri, kuriem ir uzticēts pienākums šo piedošanu dalīt citiem. Un lai neviens kristietis nejūtas noguris piedošanu saņemt un par to liecināt!

Tēvs piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara. Ievērosim vēl kaut ko! Jēzus ne vien lūdz, lai Tēvs piedot, bet arī pamato kādēļ: piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara. Bet kā tad tā? Tie, kas viņu sita krustā, taču bija rūpīgi ieplānojuši viņu nonāvēt, noorganizējuši apcietināšanu, tiesas procesus, un tagad viņi ir šeit, Kalvārijā, lai būtu klāt viņa nāves brīdī. Un tomēr Jēzus attaisno šos varmākas, sakot: jo tie nezina, ko dara. Tā rīkojas Jēzus. Viņš kļūst par mūsu aizstāvi. Viņš nevis nostājas pret mums, bet gan ir mūsu pusē, nostādamies pret mūsu grēku.

Uzmanību pelna arguments, ko izmanto Jēzus, proti: jo tie nezina. Kad kāds rīkojas varmācīgi, tad par Dievu, kurš ir Tēvs, tāds vairs nezina neko. Nezina neko par tiem, kuri ir brāļi. Aizmirst — jo dzīvo tādā pasaulē. Nonāk līdz tam, ka pastrādā visnejēdzīgākās, viscietsirdīgākās neģēlības. Mēs tās ieraugām tajā neprātā, kas ir karš, kad Kristu atkal no jauna sit krustā. Jā, Kristu atkal no jauna vēlreiz pienaglo krustā — ikvienā mātē, kas apraud savu vīru un bērnu netaisnīgo nāvi. Viņu sit krustā bēgļos, kas no bumbām bēg ar bērniem uz rokām. Viņu sit krustā sirmgalvjos, kas nāves priekšā tiek pamesti vieni. Jauniešos, kam atņemta nākotne. Kareivjos, kurus sūta nonāvēt savus brāļus. Tur šodien krustā sit Kristu.

Tēvs piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara! Šo iepriekš nekad nedzirdēto lūgumu dzird daudzi. Bet tikai viens sadzird un saklausa. Tas ir viens no ļaundariem, kurus sita krustā līdzās Jēzum. Jādomā, ka tieši Kristus žēlsirdīgā attieksme viņā modināja vispēdējo cerību un mudināja viņu izteikt vārdus: Jēzu, mani piemini! (Lk 23,42) It kā ar šiem vārdiem vēlētos pateikt: “Visi ir aizmirsuši mani, bet Tu — Tu rūpējies pat par tiem, kas Tevi situši krustā. Ja jau tā, tad taču arī es drīkstu būt ar Tevi.” Krietnais laupītājs ieaicina pie sevis Dievu tajā brīdī, kad viņa paša dzīve tuvojas beigām. Un tieši tādēļ viņa dzīve iesākas no jauna. Pasaules ellē viņam atveras paradīze: Šodien tu būsi ar mani paradīzē (v. 43) Lūk, cik grandioza ir piedošana, ko dāvā Dievs. Pēdējo vēlēšanos, ko izteicis kāds uz nāvi notiesātais, Dievs pārvērš par pirmo kanonizāciju vēsturē, par pirmo pasludināšanu par svēto.


Brāļi un māsas! Šajā nedēļā smelsimies nešaubīgu pārliecību, ka Dievs var piedod jebkuru grēku, jebkuru atsvešināšanos, ka viņš spēj pārvērst vaimanas dejā (Ps 30/29,12). Smelsimies pārliecību, ka tur, kur ir Jēzus, ikviens ir gaidīts. Ka būt kopā ar Jēzu nozīmē itin nekad nepiedzīvot to, ko mēdz dēvēt par beigām. Smelsimies pārliecību, ka nekad nav par vēlu. Esot ar Dievu, vienmēr ir iespējams atsākt dzīvi no jauna. Būsim drosmīgi! Dosimies pretī Lieldienām, kas nāk ar piedošanu! Jo Kristus, nemitīgi aizbilst pie Tēva, mūs aizstāvēdams (sal. Ebr. 7,25). Raudzīdamies mūsu varmācīgajā un ievainotajā pasaulē, viņš nemitas atkārtot: Tēvs piedod viņiem, jo tie nezina, ko dara.

Palmu svētdienas dievkalpojums
10 aprīlis 2022, 12:57