Pāvests: Jēzus atkārto arī šodien "Miers jums!"
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Svēto Misi celebrēja Pontifikālās Jaunās evaņģelizācijas veicināšanas padomes vadītājs, arhibīskaps Rino Fizikella, bet homīliju teica Francisks. Kunga žēlsirdības svētdienas aizsākumi meklējami pirms 21 gada, kad svētais Jānis Pāvils II noteica tās svinēšanu Lieldienu otrajā svētdienā.
Šai dienai veltītajā Evaņģēlija fragmentā dzirdam par augšāmcēlušā Kristus parādīšanos mācekļiem. Viņš izlej pār tiem savu žēlsirdību, rādot savas rētas un sveicinot ar vārdiem: “Miers jums!” Šie vārdi mums palīdz izprast, kā Dieva žēlsirdība darbojas mūsu dzīvē. Pāvests norādīja uz trīs tās izpausmes veidiem – prieku, pamudināšanu piedot un mierinājumu bēdās.
Pirmkārt, Dieva žēlsirdība izraisa mūsos īpašu prieku – sacīja Svētais tēvs. Tas ir prieks par saņemto piedošanu. Pirms augšāmcēlušā Kristus ierašanās, mācekļi aiz bailēm bija ieslēgušies istabā. Reizē viņi bija noslēgušies sevī, jo jutās sakauti par to, ka aizturēšanas laikā bija atstājuši savu Mācītāju. Atrazdamies tieši šādā stāvoklī, tie pirmo reizi sadzird vārdus “Miers jums!” Viņi varēja piedzīvot kaunu, bet, taisni pretēji, viņi piedzīvo prieku. Kāpēc? Tāpēc, ka šis skatiens, sveiciens un vārdi novirza viņu uzmanību no sevis un pievērš to Jēzum – skaidroja pāvests. Redzot Kungu, mācekļi kļuva līksmi. Viņi novērsās no savām likstām. Viņus piesaistīja Jēzus skatiens, kurā nebija nekāda barguma. Kristus viņiem nepārmet viņu pagātni – uzsvēra Francisks. Viņš izturas labvēlīgi, un tas mācekļus iedrošina, ļauj tiem atgūt reiz zaudēto mieru. Viņi kļūst par jauniem cilvēkiem, kuri saņēmuši dāsnu piedošanu.
Otrkārt, Dieva žēlsirdība pamudina piedot. Pāvests norādīja, ka arī mēs varam priecāties tāpat kā priecājās mācekļi, kuri atkal atrada Kristu un piedzīvoja piedošanu. Piemēram, savos vājuma brīžos… Tieši tad Kungs dara visu iespējamo, lai dotu mums savu mieru. To varam piedzīvot Grēksūdzē, pateicoties kāda tuva cilvēka vārdiem, kādam negaidītam un pārsteidzošam notikumam, saņemot Gara iekšēju mierinājumu.
Šajos kontekstā Svētais tēvs īpaši vērsās pie priesteriem – žēlsirdības misionāriem. “Ja kāds no jums nejūtas, saņēmis piedošanu, tad lai apstājas un vairs nav Žēlsirdības misionārs”, viņš sacīja, norādot, ka biktstēvam jābūt pazemīgam, labestīgam un žēlsirdīgam. Viņam jābūt Dieva žēlsirdības un piedošanas kanālam. Viņš nedrīkst mocīt ticīgos, kuri nāk ar saviem grēkiem, bet jāprot tos izprast, uzklausīt, piedot tiem, dot labu padomu un tādējādi palīdzēt tiem iet uz priekšu. “Dievs piedod vienmēr. Nedrīkst šīs durvis aizslēgt”, uzsvēra pāvests. “Brāļi, māsas, katrs no mums Kristībā saņēma Svēto Garu, lai kļūtu par izlīgšanas cilvēkiem”.
Kristieši, saņēmuši piedošanu, ir aicināti būt šīs piedošanas dzīvie liecinieki – piedot citiem un veicināt samierināšanos savā starpā. Visa Baznīca ir žēlsirdības zīme un instruments. “Pajautāsim sev”, mudināja Francisks. “Vai tur, kur es atrodos – ģimenē, darbā, savā kopienā – veicinu vienotību, vai esmu izlīgšanas audējs? Vai es cenšos kliedēt konfliktus, nesot piedošanu tur, kur valda naids, mieru tur, kur ir sarūgtinājums?”
Treškārt, mēs piedzīvojam Dieva žēlsirdību savās šaubās, bēdās un tumsas brīžos. Mūsu dzīvē ir grūtību brīži, kad pat ticība sagrīļojas, un mums, kā apustulim Tomam, gribētos pieskarties un redzēt. Taču šādos momentos Jēzus sniedz žēlsirdības dzīvās zīmes. Viņš mūs mierina, rādot mums savas rētas – paskaidroja pāvests. Viņš piebilda, ka arī mums jākļūst par mierinājuma nesējiem saviem līdzcilvēkiem.
