Meklēt

Jēzus baznīca Romā Jēzus baznīca Romā 

Pāvests: lūgšana izmaina pasauli

Atzīmējot Ignācija no Lojolas, Franciska Ksavera, Terēzes no Avilas, Izidora Arāja un Filipa Neri kanonizācijas piemiņas 400. gadskārtu, sestdienas, 12. marta, pievakarē pāvests Jēzus baznīcā, Romā, piedalījās Svētajā Misē, kuras laikā teica homīliju. Viņš komentēja Lūkasa Evaņģēlija fragmentu par Jēzus pārveidošanos Tabora kalnā.

Jānis Evertovskis - Vatikāns

1622. gada 12. martā notikusī kanonizācija bija pirmā kolektīvā kanonizācija katoliskās Baznīcas vēsturē. Svētais Ignācijs no Lojolas un svētais Francisks Ksavers ielika pamatus Jēzus sadraudzības ordenim. Šajā sakarā jezuīti savā galvenajā dievnamā, kas atrodas Mūžīgās pilsētas pašā vēsturiskajā centrā, noorganizēja Euharistijas svinības. Tās Svētā tēva klātbūtnē vadīja ordeņa ģenerālpriekšnieks, tēvs Sosa.

Uzrunājot klātesošos jezuītus, Francisks aplūkoja četras Kristus darbības, tādējādi palīdzot viņiem tajās saskatīt norādes savam dzīves ceļam. Šie četri Kristus žesti bija sekojoši: ņemt sev līdzi (“Viņš ņēma sev līdzi Pēteri un Jēkabu, un Jāni”), kāpt (“un uzkāpa kalnā”), lūgties (“lai lūgtu Dievu”), atrasties vienam (“Jēzus tur atradās viens pats”).

Runājot par pirmo darbību, Svētais tēvs atgādināja, ka Dievs mūs aicina un sauc vārdā. Mēs esam izvēlēti. Viss sākas ar Dieva žēlastību, kas mūs pavada. Kad mēs sajūtam rūgtumu vai vilšanos, kad jūtamies nesaprasti, mums nevajadzētu apjukt, slīgt nožēlā un nostaļģijā – sacīja pāvests. Tie ir kārdinājumi, kas mūs paralizē. Drīzāk, balstoties uz žēlastību, mums ir jāņem sava dzīve savās rokās.

Jēzus ņem sev līdzi Pēteri, Jēkabu un Jāni – trīs mācekļus. Tātad, kopienu. Mūsu aicinājuma saknes ir meklējamas kopienā – sacīja Francisks, aicinot jezuītus būt par ieraugu Baznīcai un pasaulei.

Otrais darbības vārds: kāpt. Lai sekotu Jēzum, ir jāatstāj viduvējības līdzenumi un komforta ielejas, un ir jākāpj Krusta kalnā. Tikai Krusta ceļš ved uz godību. Vienmēr pastāv statiskas, “noparkotas” ticības risks. Pastāv risks būt pasīviem un snaudošiem, novērst savu skatienu no realitātes un pagriezt tai muguru. Taču Jēzus sevi atklāj ievainotajos brāļos, kuriem ir vajadzīga palīdzība.

Trešā darbība ir lūgšana. Jēzus uzkāpa kalnā, “lai lūgtos”. Lūgšanas laikā Jēzus pārveidojas. Varbūt mēs esam tik ļoti pieraduši pie lūgšanas, ka vairs nedomājam, ka tā var pārveidot cilvēku un vēsturi. Lūgšana pārveido realitāti – uzsvēra pāvests. Tā neattālina no pasaules, bet izmaina pasauli, izmaina dzīves situācijas. “Uzdosim sev jautājumu”, viņš mudināja, “kā mēs lūdzamies par šobrīd notiekošo karu”.

Visbeidzot, stāsta noslēgumā lasām: “Un balss atskanēja padebešos, sacīdama: Šis ir mans mīļais Dēls, Viņu klausiet! Un kad balss atskanēja, Jēzus tur atradās viens pats”. Evaņģēlija stāsts noslēdzas ar šiem vārdiem, lai palīdzētu mums pievērsties tam, kas ir vissvarīgākais. Mēs bieži vien sekundārās vajadzības nostādām pirmajā vietā. Taču ir svarīgi izkopt savu sirdi, lai tā prastu atšķirt to, kas ir no Dieva un ir nemainīgs, no tā, kas ir pasaulīgs un paiet – sacīja pāvests.

12 marts 2022, 20:17