Meklēt

Gandarīšanas liturģija 25.03.22 Gandarīšanas liturģija 25.03.22 

Izlīgšanas sakraments ir Dieva apskāviens

Kunga Pasludināšanas svētku vakarā Svētā Pētera bazilikā notika Gandarīšanas liturģija, kuras noslēgumā pāvests konsekrēja Krieviju un Ukrainu Jaunavas Marijas Bezvainīgajai Sirdij. Publicējam Svētā tēva homīlijas pilno tekstu (tulkoja pr. Toms Priedoliņš).

Šodienas svētku evaņģēlija lasījumā eņģelis Gabriēls trīs reizes uzrunā Jaunavu Mariju.

Pirmajā reizē, sveicinot viņu, viņš saka: "Priecājies, žēlastības pilnā! Kungs ir ar tevi!". (Lk 1, 28). Iemesls līksmībai, prieka iemesls ir atklāts dažos vārdos: Kungs ir ar tevi. Brāli, māsa, šodien tu vari dzirdēt tos pašus vārdus, kas adresēti tev. Tu vari tos padarīt par saviem katru reizi, kad tuvojies Dieva piedošanai, jo tur Kungs tev saka: "Es esmu ar tevi". Pārāk bieži mēs domājam, ka uz grēksūdzi mēs ejam pie Dieva ar noliektu galvu. Bet ne jau mēs pirmām kārtām atgriežamies pie Kunga, bet gan Viņš nāk mūs apmeklēt, lai piepildītu mūs ar savu žēlastību, lai iepriecinātu ar savu prieku. Atzīties grēkos nozīmē ļaut Tēvam priecāties, ka Viņš mūs atkal var piecelt. Mūsu dzīves centrā ir nevis mūsu grēki, bet gan Viņa piedošana. Mēģināsim iedomāties, ja Sakramenta centrā būtu mūsu grēki. Tad gandrīz viss būtu pilnībā atkarīgs no mums, no mūsu nožēlas, no mūsu centieniem, no mūsu apņemšanās. Bet nē, visa centrā ir Viņš, kurš mūs atbrīvo un pieceļ.

Dosim priekšroku žēlastībai un lūgsim sev dāvanu saprast, ka Izlīgšanas sakraments nav pirmkārt mūsu solis pretī Dievam, bet gan Viņa apskāviens, kas mūs apņem, pārsteidz un aizkustina. Tas ir Kungs, kas, tāpat kā Marijas gadījumā Nācaretē, ienāk mūsu mājās un atnes līdz šim neredzētu pārsteigumu un prieku. Izvirzīsim Dieva redzējumu priekšplānā, novērtēsim grēksūdzi no jauna. Mums tas ir nepieciešams, jo katra iekšējā atdzimšana, katra garīgā izaugsme sākas no Dieva piedošanas. Neatstāsim novārtā Izlīgšanas sakramentu, bet atklāsim to no jauna kā prieka Sakramentu. Jā, prieka, kur ļaunums, kas liek mums kaunēties, kļūst par iespēju piedzīvot Tēva silto apskāvienu, Jēzus maigo spēku, kas mūs dziedina, Svētā Gara "mātes maigumu". Tā ir grēksūdzes būtība.

Dārgie brāļi, kas esat Dieva piedošanas kalpotāji, pasludiniet prieku tiem, kas nāk pie grēksūdzes: Priecājies, Kungs ir ar tevi. Nekādas stingrības, nekādu šķēršļu, nekādu neērtību; durvis ir atvērtas žēlsirdībai! Īpaši grēksūdzē mēs esam aicināti līdzināties Labajam Ganam, kas ņem savas avis rokās un tās noglāsta. Esat žēlastības kanāli, kas ielej Tēva žēlsirdības dzīvo ūdeni sirds sausumā.

Eņģelis uzrunā Mariju otro reizi. Viņai, kas ir satraukta par dzirdēto sveicienu, viņš saka: "Nebaidies!" (30. p.). Svētajos Rakstos, kad Dievs parādās tiem, kas Viņu uzņem, Viņš parasti saka: “Nebaidies!” Viņš to saka Ābrahamam (sal. Rad 15, 1), atkārto to Īzākam (sal. Rad 26, 24), Jēkabam (sal. Rad 46, 3) un tā tālāk, pat Jāzepam (sal. Mt 1, 20) un Marijai. Šādā veidā viņš mums sūta skaidru un mierinošu vēstījumu: kad dzīve atveras Dievam, bailes vairs nevar mūs turēt par ķīlniekiem.

“Māsa, brāli, ja tavi grēki tevi biedē, ja tava pagātne tevi satrauc, ja tavas brūces nedzīst, ja tavi pastāvīgie kritieni tevi demoralizē un šķiet, ka esi zaudējis cerību, nebaidies. Dievs zina tavas vājības un ir lielāks par tavām kļūdām. Viņš no tevis prasa tikai vienu - neturi savas vājības, savas bēdas sevī, bet atnes tās Viņam, atdod tās Viņam, un tās no nomāktības pārvērtīsies par augšāmcelšanās iespēju. Nebaidies! ”

Jaunava Marija mūs pavada. Viņa pati atdeva savu apjukumu Dievam. Eņģeļa paziņojums deva viņai nopietnu pamatu bailēm. Viņš piedāvāja kaut ko neiedomājamu, kas bija pāri viņas spēkiem un ko viņa viena pati nebūtu varējusi paveikt. Būtu bijis pārāk daudz grūtību, problēma ar Mozus likumu, ar Jāzepu, ar savas apkaimes iedzīvotājiem un savu tautu.

Taču Marija neiebilst. Viņai pietika ar “nebaidies”. Viņai pietika ar Dieva iedrošinājumu. Viņa tveras pie Dieva, tāpat kā mēs vēlamies to darīt šovakar. Mēs bieži rīkojamies pretēji. Mēs sākam ar savu pārliecību un tikai tad, kad neizdodas, mēs dodamies pie Dieva. Savukārt Dievmāte mums māca sākt ar Dievu, paļaujoties uz Viņu, ka tad viss pārējais mums tiks dots (sal. Mt 6, 33). Viņa mūs aicina doties pie avota, pie Kunga, kas ir spēcīgs līdzeklis pret bailēm un dzīves ļaunumu. Par to atgādina skaista frāze uz viena no biktskrēsliem šeit, Vatikānā, kas vēršas pie Dieva ar šādiem vārdiem: "Atkāpties no Tevis nozīmē krist, atgriezties pie Tevis nozīmē celties, palikt Tevī nozīmē pastāvēt" (sal. Sv. Augustīns, Soliloquium I, 3).

Šajās dienās mūsu mājās turpina ienākt attēli un ziņas par nāvi, kamēr bumbas iznīcina tik daudzu mūsu neapbruņoto Ukrainas brāļu un māsu mājas. Brutālais karš, kas ir skāris tik daudzus un liek ciest ikvienam,  rada bailes un satraukumu. Mēs izjūtam bezspēcību un bezpalīdzību. Mums ir jādzird vārds: "Nebaidies". Bet ar cilvēcisko iedrošinājumu nepietiek, mums ir vajadzīga Dieva klātbūtne, pārliecība par dievišķo piedošanu, kas vienīgā noņem ļaunumu, mazina dusmas, atgriež sirdī mieru. Atgriezīsimies pie Dieva un pie Viņa piedošanas.

Eņģelis runā trešo reizi. Tagad viņš saka Dievmātei: "Svētais Gars nāks pār tevi" (Lk 1, 35). Tā Dievs iejaucas vēsturē, dodot savu Garu. Jo ar mūsu pašu spēkiem nepietiek. Mēs vieni paši nevaram atrisināt ne vēstures pretrunas, ne arī savas sirds pretrunas. Mums ir nepieciešams Dieva gudrais un maigais spēks, kas ir Svētais Gars. Mums ir vajadzīgs mīlestības Gars, kas izkliedē naidu, aizdzen dusmas, mazina alkatību, atmodina mūs no vienaldzības. Mums ir vajadzīga Dieva mīlestība, jo mūsu mīlestība ir nedroša un nepietiekama. Mēs lūdzam Kungu par daudzām lietām, bet bieži aizmirstam lūgt Viņam to, kas ir pats svarīgākais un ko Viņš vēlas mums dot - Svēto Garu, spēku mīlēt. Ko mēs piedāvāsim pasaulei bez mīlestības? Kāds ir teicis, ka kristietis bez mīlestības ir kā adata, kas nešuj: tā dur, tā ievaino, bet, ja tā nešuj, ja tā neauž, ja tā nesavieno, tad no tās nav nekādas jēgas. Tāpēc mums ir nepieciešams smelties mīlestības spēku no Dieva piedošanas un mums vajag to pašu Garu, kas nolaidās pār Mariju.

Ja mēs vēlamies, lai pasaule mainītos, vispirms ir jāmainās mūsu sirdīm. Lai tas notiktu, ļausim šodien, lai Dievmāte mūs ņem pie rokas. Uzlūkosim Viņas Bezvainīgo sirdi, kurā Dievs ir atradis mājvietu. Raudzīsimies uz vienīgo cilvēka Sirdi bez jebkādas ēnas. Viņa ir "žēlastības pilna" (28. p.), un tādēļ viņā nav grēka. Viņā nav nekādu ļaunuma pēdu, un tādēļ ar viņu Dievs varēja sākt jaunu pestīšanas un miera vēsturi. Viņā vēsture ir mainījusies. Dievs mainīja vēsturi, klauvējot pie Marijas Sirds.

Šodien arī mēs, Dieva piedošanas atjaunoti, klauvējam pie šīs Sirds. Vienotībā ar bīskapiem un visas pasaules ticīgajiem es vēlos svinīgi atnest pie Marijas Bezvainīgās Sirds visu to, ar ko mēs dzīvojam - atjaunot Baznīcas un visas cilvēces konsekrāciju Viņai un īpašā veidā veltīt Viņai ukraiņu un krievu tautas, kas ar bērnu mīlestību godina viņu kā savu Māti. Tā nav maģiska formula, bet gan garīga darbība. Tas ir bērnu pilnīgas paļāvības žests, kuri, šī nežēlīgā un bezjēdzīgā kara dēļ, kas apdraud pasauli, bēdās vēršas pie Mātes, ieliekot bailes un sāpes Viņas Sirdī un uzticot sevi Viņai. Tas nozīmē ielikt šajā šķīstajā, nesamaitātajā Sirdī, kurā atspīd Dievs, brālības un miera dārgumu un visu, kas mēs esam un kas mums pieder, lai Viņa – Māte -  ko Kungs mums ir devis, varētu mūs aizstāvēt un sargāt.

No Marijas lūpām izplūda visskaistākie vārdi, ko eņģelis varēja aiznest Dievam: "Lai notiek man pēc Tava vārda!" (38. p.). Dievmātes attieksme nav pasīva vai atturīga pieņemšana, bet gan dzīva vēlme sekot Dievam, kam ir "miera, nevis nelaimes plāni" (Jer 29, 11). Tā ir visciešākā līdzdalība Viņa miera plānā pasaulei. Mēs veltām sevi Marijai, lai iekļautos šajā plānā, lai pilnībā nodotu sevi Dieva plānu īstenošanai. Dieva Māte, izteikusi savu "jā", devās garā ceļojumā uz kalnainu apvidu, lai apmeklētu savu radinieci (sal. Lk 1, 39). Lai viņa šodien vada mūsu ceļojumu, lai vada to pa stāviem un grūtiem brālības un dialoga ceļiem, pa miera ceļu!

25 marts 2022, 18:50