Priesteris uztur tuvas attiecības ar Dievu, bīskapu, citiem priesteriem, tautu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Pāvests dalījās savā priesteriskās dzīves pieredzē, lai palīdzētu mūsdienu priesteriem “piedzīvot to mieru un auglību, ko grib viņiem dāvāt Svētais Gars”. Priesterim jāizvairās no divām galējībām – “stingrā konservatīvisma” un “pārspīlēta optimisma”. Viņam paļāvīgi jāpieņem realitāte, kas noenkurota “gudrajā, dzīvajā un dzīvinošajā Baznīcas tradīcijā, kas ļauj bez bailēm doties dziļumā”. Francisks aicināja veikt tādas darbības un pārmaiņas, kurām būtu “Evaņģēlija garša”.
Svētais tēvs atzina, ka šodien piedzīvojam aicinājumu uz priesterību krīzi, kā iemesls ir pastorālās dedzības trūkums mūsu kopienās un “funkcionālisms”. “Īsti aicinājumi rodas tur, kur valda dzīvība, ir dedzība un vēlēšanas nest citiem Kristu”, viņš sacīja. Pat tādās draudzēs, kur priesteri nav ne pārāk aktīvi, ne prieka pilni, pateicoties brālīgai kopienas dzīvei un dedzībai, rodas vēlēšanās pa īstam satikt Dievu un nest tālāk Evaņģēlija vēsti. Sevišķi svarīgi, ja dzīvības pilnā kopiena arī lūdzas par aicinājumiem un atklāj jauniešiem Dievam veltītās dzīves skaistumu. Pāvests atgādināja, ka aicinājums ir arī cieši saistīts ar Kristības žēlastību, jo Kristībā mēs saņēmām Mīlestības potenciālu.
Turpinājumā Francisks pievērsās četriem stūrakmeņiem jeb kolonnām, kas piešķir priesterim stingrību. Tā ir tuvība ar Dievu, bīskapu, citiem priesteriem un Dieva tautu. Priestera dzīvē ir būtiski svarīgas attiecības ar Dievu. Ja priesteris neuztur šīs attiecības, tad viņa kalpojums nenes augļus. Daudzu priesterības krīžu iemesls ir trūcīga lūgšanas dzīve, dziļo draudzības saišu ar Kungu trūkums, garīgās dzīves sašaurināšana līdz reliģisko pienākumu izpildei. Lūgšana un sakramenti. Tas viss ir grūti, ja priesteris nav radis atrast savā ikdienā klusuma brīžus; ja neprot nolikt pie malas Martas darbošanos, lai apgūtu Marijas klausīšanos. Ja priesterim veidojas dziļa tuvība ar Dievu, tad nostiprinās arī viņa tuvība ar tautu, un otrādi.
Runājot par tuvību ar bīskapu, Svētais tēvs pievērsās paklausības jautājumam. “Paklausība nav disciplinārs atribūts”, viņš sacīja, “bet gan visdziļākā to saišu iezīme, kas mūs vieno kopībā. Paklausīt nozīmē iemācīties klausīties un atcerēties, ka neviens nevar sevi saukt par Dieva gribas īpašnieku. Dieva gribu var izprast tikai ar izšķiršanu (it.: discernimento). Tātad, paklausība ir ieklausīšanās Dieva gribā, kas tiek izšķirta tieši attiecībās”. Francisks piebilda, ka arī bīskapam jāizturas pret priesteriem kā “tēvam”, nevis kā “skolas uzraugam”, un viņam jāprot ieklausīties savos priesteros un viņiem uzticētajā Dieva tautā. Pāvests aicināja priesterus un bīskapus citam par citu lūgties un rūpēties par savstarpējo saikni.
Trešais stūrakmens ir priesteru savstarpējā tuvība. Tai jāizpaužas brālībā. Šajā sakarā Svētais tēvs piedāvāja kā paraugu, pēc kāda veidot attiecības, apustuļa Pāvila Mīlestības himnu (sal. 1 Kor 13). “Tomēr nevajadzētu domāt”, viņš atgādināja, “ka brālīgā mīlestība būtu utopija”. Tās nav arī skaistas jūtas vai vārdi. Tas ir veids, kā kopā ar citiem ceļabiedriem tiekties būt svētiem.
Šī jautājuma ietvarā pāvests pievērsās priesteru celibāta jautājumam. Tur, kur tiek piekopta brālīga mīlestība, un tur, kur veidojas patiesas draudzības saites, tur arī ir iespējams ar lielāku prieku izdzīvot celibātu. Celibāts ir dāvana, ko glabā latīņu Baznīca – viņš uzsvēra. Taču lai caur to sevi svētdarītu, ir vajadzīgas veselīgas attiecības, patiesas cieņas pilnas attiecības, kuras sakņojas Kristū. Bez draugiem un bez lūgšanas celibāts var kļūt par nepanesamu nastu un aizēnot priesterības skaistumu.
Ceturtais stūrakmens ir attiecības ar Dieva tautu. Tas nav “pienākums, bet – žēlastība”, sacīja Francisks. “Es esmu pārliecināts”, viņš teica, “ka, lai no jauna izprastu priesterības identitāti, šodien ir svarīgi dzīvot ciešā saiknē ar ļaužu reālo dzīvi, nekādā ziņā no tās nebēgt”. Priesterim ir jāiemācās “Kunga stils”, “tuvības, līdzjūtības un maiguma stils”. Viņam jāizturas nevis kā tiesnesim, bet kā Labajam Samarietim, kurš saskata savas tautas rētas. Priesteri nedrīkst būt “valsts ierēdņi” vai “svēto lietu profesionāļi”. Viņiem ir jābūt ganiem, kuri prot izrādīt līdzjūtību. Viņiem ir jābūt drosmīgiem un reizē kontemplatīviem cilvēkiem. Šajā kontekstā pāvests mudināja priesterus sargāties no klerikālisma, kas iezogas tur, kur tiek aizmirsts, ka priesteriskā dzīve ir domāta citiem; tā ir paredzēta Kungam un Viņa uzticētajiem ļaudīm. Klerikālisms ir “perversija”, jo tā pamatā ir “attālināšanās” – viņš uzsvēra. “Kad es domāju par klerikālismu, es domāju arī par laju klerikalizāciju”, teica Francisks un paskaidroja, ka ar to domā elites veidošanos ap priesteri.
Uzrunas noslēgumā Svētais tēvs mudināja priesterus un bīskapus regulāri pārdomāt, kā viņiem izdodas realizēt dzīvē šos četrus tuvības veidus.