Francisks par solidaritātes žestiem un cilvēces sērgām
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Svētais tēvs apliecināja savu tuvību sievietēm un jaunajām meitenēm, kuras kļuva par dzimumorgānu kropļošanas un cilvēktirdzniecības upuriem. Atzīmējot divas minētās dienas, viņš aicināja ticīgos padomāt par šīm sērgām un attiecīgi rīkoties, lai cilvēkus pasargātu un sniegtu cietušajiem palīdzību. Francisks pastāstīja, katru gadu visā pasaulē par dzimumorgānu kropļošanas upuriem kļūst aptuveni 3 miljoni meiteņu. Šāda veida operācijas bieži vien notiek viņu veselībai ļoti bīstamos apstākļos. “Šī prakse, kas ir, diemžēl, izplatīta dažādās pasaules malās, pazemo sievietes cieņu un smagi skar viņas fizisko integritāti”, viņš sacīja.
Runājot par cilvēktirdzniecību, pāvests uzsvēra: “Tā ir dziļa brūce, ko radījusi apkaunojoša ekonomisko interešu meklēšana, neievērojot nekādu cieņu pret cilvēku. Daudzas meitenes – mēs viņas redzam uz ielām – nav brīvas. Viņas ir tirgotāju verdzenes. Tie viņas sūta strādāt un, ja neatnes naudu, sit. Šodien tas notiek mūsu pilsētās. Nopietni padomāsim par to!”
Cīņai pret cilvēktirdzniecību veltītā vispasaules lūgšanas un pārdomu diena 8. februārī tiek atzīmēta jau astoto reizi. Vienlaikus tā ir svētās Džuzepīnas Bakhitas liturģiskās piemiņas diena. Atgādinām, ka Džuzepīna ir bijusī afrikāņu verdzene un cilvēktirdzniecības upuru debesīgā aizbildne. Viņa piedzima ap 1870. gadu Sudānā. Šī svētā labi pazina verdzības realitāti un tās pazemojošās un vardarbīgās sekas. Tomēr, pateicoties Dieva žēlastībai, viņa iepazina arī īsto brīvību un prieku. Bakhita deviņu gadu vecumā tika nolaupīta un pārdota verdzībā. Meitene mēģināja no laupītājiem bēgt, bet neveiksmīgi. Desmit gadu laikā viņa tika vairākkārt pirkta un pārdota, līdz par viņas saimniekiem kļuva kāda itāļu ģimene.
Bakhita iepazina kristīgo ticību un kļuva par klostermāsu Žēlsirdīgās mīlestības meitu kongregācijā. Viņa apceļoja kongregācijas mājas, lai stāstītu par savu dzīvi un tādējādi apliecinātu nepieciešamību pēc misiju darba. Viņa nomira 1947. gada 8. februārī. Viņas dzīves svētums pamudina ne tikai cīnīties pret mūsdienu verdzības formām, kas ir kā asiņojošas brūces mūsu sabiedrības un Kristus miesā, kā arī noziegums pret cilvēci, bet arī mācīties no viņas piemēra. Bakhita māca, kā ar maigumu, laipnību un līdzjūtību rūpēties par cilvēkiem, kuri cieš.
Piebilstot, pāvests izteica savas sāpes par pasaulē izplatīto sieviešu dzimumorgānu kropļošanu un cilvēktirdzniecību, un mudināja visus, kas par to ir atbildīgi, “rīkoties izlēmīgi, lai novērstu gan izmantošanu, gan pazemojošās darbības, no kurām cieš īpaši sievietes un meitenes”.
Turpinājumā Francisks atgādināja, ka svētdien, 6. februārī, Itālijā tiek atzīmēta arī Dzīvības diena par tematu “Sargāt katru dzīvību”. “Šis aicinājums attiecas uz visiem”, viņš uzsvēra, “īpaši uz vājāko cilvēku kategorijām: sirmgalvjiem, slimniekiem, kā arī bērniem, kuriem liedz piedzimt”. Svētais tēvs piebilda, ka dzīvības kultūras veicināšana ir atbilde “izmešanas loģikai” un demogrāfiskajam kritumam. Vienmēr ir jāsargā katra dzīvība – viņš piekodināja.
Sestdien Marokā nomira piecus gadus vecs zēns Raiens, kurš vairākas dienas atradās 32 metrus dziļā akā. Pāvests atzina, ka mēs esam pieraduši medijos redzēt un lasīs sliktas ziņas… par avārijām, slepkavībām utt. “Bet es šodien gribētu minēt divas skaistas lietas”, viņš sacīja. Runājot par gadījumu Marokā, viņš pastāstīja, ka tur, pie akas, bija klāt visi [ciema] iedzīvotāji, kuri mēģināja glābt bērnu. Bērns gan, diemžēl, neizdzīvoja. Taču šis piemērs Francisku ļoti aizkustināja. Viņš par to izlasīja itāļu laikrakstā “Messaggero”, kur redzēja arī fotogrāfijas ar cilvēku pūļiem pie akas. “Paldies šai tautai par šo liecību!” teica Svētais tēvs.
“Otrs atgadījums notika Itālijā, bet tas neparādīsies avīzēs”, viņš turpināja. Runa ir par kādu 25 gadus vecu jaunieti no Ganas. Lai nokļūtu Itālijā, viņš izcieta visu, ko izcieš migranti – stāstīja pāvests. Džons apmetās Monferrato apgabalā, Itālijas ziemeļos, kur sāka strādāt kādā vīna darītavā. Pēc tam viņš saslima ar vēzi. Kad viņam pateica patiesību un pajautāja, ko gribētu izdarīt, Džons atbildēja: “Atgriezties mājās, lai pirms nāves apskautu savu tēvu”. Mirstot, viņš domāja par tēvu. Monferrato apgabalā tūlīt sākās ziedojumu vākšana. Saspricētu ar morfīnu, jaunieti un viņa pavadītāju iesēdināja lidmašīnā, lai viņš varētu mirt tēva apskāvienos. “Tas parāda”, sacīja Francisks, “ka starp daudzām sliktām ziņām, notiek arī kaut kas skaists, ka ir ‘svētie, kuri dzīvo mums kaimiņos’. Paldies par šīm divām liecībām, kas mūs sasilda”.
Pāvests noslēdza uzrunu, sveicinot Svētā Pētera laukumā klātesošos Romas iedzīvotājus un svētceļniekus no Vācijas, Polijas, Spānijas un citām vietām.
