Izskatot laulāto prasības, Baznīcas tiesai jāizvairās no standarta atbildēm
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Francisks norādīja, ka par sinodālo ceļu ir jārunā arī šīs tikšanās laikā, jo tajā ir iesaistīta arī Baznīcas tiesa un Rota Romana darbinieku misija, kas ir kalpošana ģimenēm, īpaši ievainotajām ģimenēm un tām, kurām ir vajadzīgs žēlsirdības balzams. Svētais tēvs kopā ar klātesošajiem pārdomāja, kā veikt šo Baznīcas tiesas darbu sinodālā garā.
Vispirms Svētais tēvs atgādināja, ka sinodalitāte ietver sevī “iešanu kopā” un ka visi procesa dalībnieki ir aicināti “tiekties pēc viena un tā paša mērķa”, proti, “ļaut atspīdēt patiesībai par konkrēto savienību starp vīrieti un sievieti, nonākot pie slēdziena par to, vai viņu laulība patiešām ir vai nav bijusi spēkā”. Virzīties kopā uz kopīgu mērķi. Katram procesa dalībniekam pienākas tiekties pēc patiesības, kas, ja to patiešām mīl, nes brīvību.
Pāvests norādīja, ka jātiecas atklāt patiesība par laulāto savienību jau kopš paša sākuma, kad grūtībās nonākušais pāris vēršas Baznīcas tiesā, kur meklē palīdzību. Tas ir neaizvietojams nosacījums, lai varētu nonākt līdz ievainojumu dziedināšanai. Šajā ziņā tas ir ļoti svarīgi, lai veicinātu piedošanu un izlīgšanu starp laulātajiem, kā arī, lai eventuāli varētu atzīt laulību par spēkā neesošu, ja tas būs iespējams. Laulības atzīšana par spēkā neesošu nav vienīgais mērķis, ko jāsasniedz, kad laulāto starpā valda krīze. Domājot par iespējamību atzīt laulību par spēkā neesošu, jāmudina laulātie ticīgie pārdomāt, kas ir tas, kas viņus vedina spert šādu soli un iesniegt šo prasību. Tādā veidā viņi labāk spēs pieņemt galīgo spriedumu, pat ja tas neatbildīs viņu gaidām. Kopīgiem patiesības meklējumiem ir jāiezīmē arī viss tālākais tiesas process.
Turpinājumā pāvests atgādināja, ka sinodalitāte ietver sevī “nemitīgu ieklausīšanos”. Klausīties nenozīmē tikai dzirdēt – viņš paskaidroja. Tas nozīmē izprast otra cilvēka skatījumu un tās vai citas viņa rīcības motīvus. Tāpat kā citās jomās, arī Baznīcas tiesas darbā ir jāveicina klausīšanās kultūra, kas ir tikšanās kultūras priekšnoteikums. Francisks uzsvēra, ka ir kaitīgas “standarta” atbildes atsevišķo personu konkrētajām problēmām. Katra no šīm personām ar savu sāpīgo pieredzi Baznīcas tiesnesim ir konkrēta “eksistenciāla perifērija” – viņš sacīja.
Uzrunā pāvests atgādināja, ka tiesas darbā īpaši svarīga ir izmeklēšana, kuras mērķis ir faktu noskaidrošana, un tas prasa, lai darbinieki prastu savienot pareizu profesionalitāti ar tuvību un klausīšanos. Tiesnešiem jāprot izcili ieklausīties visā, kas procesa laikā ir tapis zināms par labu laulības atzīšanai par spēkā neesošu vai otrādi. Francisks uzsvēra, ka tas ir taisnības pienākums, kam jābūt pastorālās mīlestības vadītam, dzīvinātam un atbalstītam. “Žēlsirdība ir taisnīguma pilnība un visspožākā Dieva patiesības izpausme”, viņš sacīja, citējot savu pēcsinodālo pamudinājumu Amoris laetitia, un atgādināja, ka Baznīcas tiesas darbā nekad nedrīkst pietrūkt tuvākmīlestības pret tiem, kuri cieš no tā, ka ir piedzīvojuši neveiksmi savā laulības dzīvē, kā arī nedrīkst pietrūkt izpratnes. Šajā sakarā pāvests aicināja izvairīties no birokrātiskas pieejas vai pārāk burtiskas likuma interpretācijas un ar to saistītā apburtā loka, sakot, ka likums un spriedums vienmēr kalpo patiesībai, taisnīgumam un evaņģēliskajam mīlestības tikumam.
Vēl viens sinodalitātes aspekts ir “izšķiršana”, kuras pamats ir iešana kopā un klausīšanās, un kas ļauj paskatīties uz konkrēto laulības dzīves situāciju Dieva Vārda un Baznīcas maģistērija gaismā. Visbeidzot, iznākums ir “spriedums”, kam jābūt šajā procesā iesaistītajām personām saprotamam.
