Meklēt

Vesperu dievkalpojums Vesperu dievkalpojums  (Vatican Media)

Pāvests noslēdz 55. Lūgšanu nedēļu par kristiešu vienotību

Tāpat kā katru gadu, arī šoreiz 25. janvāra pievakarē pāvests devās uz Svētā Pāvila ārpus mūriem baziliku, Romā, lai piedalītos Apustuļa Pāvila atgriešanās svētku vesperēs un noslēgtu Lūgšanu nedēļu par kristiešu vienotību. Uzrunājot dažādu konfesiju kristiešus, Francisks viņus aicināja kopā sekot Jēzus zvaigznei.

Pāvesta homīlijas pilnais teksts (tulkoja pr. Pēteris Skudra): 

Pirms dalīties dažās pārdomās, vēlos izteikt pateicību Viņa Eminencei metropolītam Polikarpam, Ekumeniskā patriarhāta pārstāvim, viņa augstībai Janam Ernestam, personīgajam Kentrberijas arhibīskapa pārstāvim Romā un visiem klātesošajiem kristiešu kopienu pārstāvjiem. Es pateicos arī jums visiem, brāļi un māsas, kas esat šeit, lai lūgtos. Īpaši sveicu studentus no Bozē (Bossey) Ekumeniskā institūta, kuri padziļina savas zināšanas par katoļu Baznīcu, anglikāņu studentus no Našotas (Nashotah) koledžas Amerikas Savienotajās valstīs, un Pareizticīgo un austrumu pareizticīgo studentus - stipendijas saņēmējus no Kulturālas sadarbības ar pareizticīgo Baznīcām komitejas. Padarīsim par savām Jēzus dziļās ilgas, lai mēs būtu viens (Jņ 17: 21), un ar viņa žēlastības palīdzību virzītos uz priekšu pa pilnīgas vienotības ceļu!

Šajā ceļā mums var palīdzēt Austrumu gudrie. Apdomāsim šovakar viņu ceļojumu, kam bija trīs posmi: tas sākās Austrumos, veda caur Jeruzalemi un, visbeidzot, aizveda līdz Betlēmei.

1. Pirmkārt, Gudrie nāca no Austrumiem (Mt 2: 1), jo tur viņi pirmo reizi ieredzēja zvaigzni. Viņi devās ceļā no Austrumiem, kur aust saule, tomēr viņi meklēja spožāku gaismu. Šie gudrie vīri nesamierinājās ar savām zināšanām un tradīcijām; viņi ilgojās pēc kaut kā vairāk. Tātad viņi uzsāka riskantu ceļu, kuru ierosināja nenogurdināma Dieva meklēšana. Dārgie brāļi un māsas, sekosim arī mēs Jēzus zvaigznei! Neļausim sev novērst uzmanību šīs pasaules mirgojošam gaismām, mirdzošām, tomēr krītošām zvaigznēm. Nesekosim mirkļa modēm, krītošām zvaigznēm, kuras izdeg. Nesekosim kārdinājumam spīdēt pašiem ar savu gaismu, esot pārņemtiem tikai ar savu grupu un savu pašsaglabāšanos. Vērsīsim savu skatienu uz Kristu, uz debesīm, uz Jēzus zvaigzni. Sekosim Viņam, Viņa Evaņģēlijam, Viņa aicinājumam uz vienotību, neraizējoties par to, cik garš vai nogurdinošs varētu būt ceļš līdz pilnīgai vienībai. Neaizmirsīsim, ka Baznīca, mūsu Baznīca, kas ir ceļā uz vienotību, raugoties uz gaismu, turpina būt mysterium lunae. Ilgosimies ceļot kopā, atbalstot viens otru gluži kā to darīja Gudrie. Tradicionāli Gudrie tiek atainoti krāsainās drēbēs, kas simbolizē dažādus cilvēkus. Viņos mēs varam saredzēt mūsu pašu dažādības, mūsu dažādās kristīgās tradīcijas un pieredzes, tāpat arī mūsu vienotību, kura ir dzimusi no tās pašas vēlmes: raudzīties debesīs un ceļot kopā virs zemes. Ceļot.

Austrumi mums arī liek domāt par kristiešiem, kuri dzīvo dažādos kara un vardarbības izpostītos reģionos. Tā bija tieši Tuvo austrumu Baznīcu padome, kura sagatavoja resursus šai lūgšanu nedēļai. Šie mūsu brāļi un māsas sastopas ar neskaitāmiem grūtiem izaicinājumiem, tomēr ar savu liecību viņi mums dāvā cerību. Viņi mums atgādina, ka Kristus zvaigzne spīd tumsā un nekad nenoriet; no augšienes Kungs pavada un stiprina mūsu soļus. Ap viņu Debesīs spīd kopā bez konfesionālas izšķirības liels pulks mocekļu; viņi mums norāda skaidru ceļu, vienotības ceļu.

2. No austrumiem Gudrie nonāk Jeruzalemē, viņu sirdis deg ilgās pēc Dieva. Viņi saka Herodam: “Mēs esam novērojuši viņa zvaigzni un tās parādīšanos, un esam nākuši viņu pagodināt.” (p. 2) No ilgām pēc Debesīm viņi tiek atvesti atpakaļ uz zemi un tās skarbajām realitātēm: “Kad karalis Herods šo dzirdēja”, mums saka evaņģēlijs, “viņu pārņēma bailes un līdz ar viņu visu Jeruzalemi” (p. 3). Svētajā pilsētā Gudrie neredzēja zvaigznes atspīdumu, bet gan saskārās ar šīs pasaules tumšo spēku pretestību. Ne Herods viens pats jūtas apdraudēts no šīs jaunās Valstības, kuru nav sabojājusi pasaulīgā vara: visa Jeruzaleme nobijās no Gudro vēsts.

Mūsu ceļojumā uz vienotību, arī mēs varam sastingt tā paša iemesla dēļ, kas paralizēja tos cilvēkus: apjukums un bailes. Bailes no jaunā, kas nomāc mūsu ieradumus un drošības izjūtu; bailes, ka citi apdraud manas tradīcijas un ilgi veidotos modeļus. Katram cilvēkam dziļi sirdī iezogas bailes, bailes, no kurām augšāmceltais Kungs vēlas mūs atbrīvot. Mūsu brālīguma ceļojumā esam aicināti saklausīt viņa iedrošinājuma vārdus: “Nebīstieties” (Mt 28: 5, 10). Nebaidīsimies nolikt mūsu brāļus un māsas pirms mūsu bailēm. Kungs vēlas, lai mēs uzticētos viens otram un ceļotu kopā neskatoties uz mūsu kļūdām un grēkiem, neskatoties uz pagātnes nepilnībām un savstarpējiem ievainojumiem.

Arī šeit Gudrie mūs iedvesmo. Tieši Jeruzalemē vilšanās un opozīcijas vietā, kur Debesu atklātais ceļš saduras ar cilvēku veidotām sienām, viņi atklāj ceļu uz Betlēmi. Viņi to uzzin no priesteriem un Rakstu zinātājiem, kuri pēta Rakstus (Mt 2: 4). Gudrie atrod Jēzu ne tikai pateicoties Zvaigznei, kura uz brīdi bija nozudusi, viņiem bija nepieciešams arī Dieva Vārds. Arī mēs kristieši varam nonākt pie Kunga bez Viņa dzīvā un efektīvā Vārda (Ebr 4: 12). Šis Vārds ir dots visai Dieva tautai, lai to pieņemtu, lūgtos un kopā meditētu. Tuvosimies Jēzum caur Viņa Vārdu, bet tuvosimies arī mūsu brāļiem un māsām caur Jēzus Vārdu. Viņa zvaigzne atkal atspīdēs mūsu ceļā un dos mums prieku.

3. Tieši tas notika ar Gudrajiem līdzko viņi sasniedza savu galīgo mērķi: Betlēmi. Tur viņi ienāca namā, nometās ceļos un pielūdza bērnu (Mt 2: 11). Tā viņu ceļš beidzās: kopā, vienā namā, adorācijā. Šādi Gudrie atspoguļo Jēzus mācekļus, daudzus, tomēr vienotus, kuri evaņģēlija noslēgumā nokrita ceļos un pielūdza augšāmcelto Jēzu Galilejas kalnā. (Mt 28: 17). Šādi viņi kļūst par pravietisku zīmi mums, kuri ilgojamies pēc Kunga, mūsu ceļabiedriem pasaules ceļos, tiem, kuri caur Svētajiem Rakstiem vēsturē meklē Dieva zīmes. Brāļi un māsas, arī mums, vienotības pilnība tajā pašā namā būs iespējama vienīgi caur Kunga pielūgsmi. Dārgās māsas un brāļi, mūsu ceļojuma uz pilnīgu komūniju izšķirošā fāze pieprasa arvien intensīvāku lūgšanu, pieprasa pielūgsmi, pieprasa Dieva pielūgsmi.

Tomēr gudrie mums atgādina, ka pielūgsme pieprasa no mums vēl kaut ko: vispirms mums ir jānometas ceļos. Tas ir ceļš: noliekties zemu, nolikt pie malas mūsu pašu pretenzijas, lai vienīgi Kungu liktu visa centrā. Cik gan bieži īstais komūnijas šķērslis ir bijusi lepnība! Gudrajiem bija drosme atstāt aiz sevis savu prestižu un reputāciju, lai pazemotu sevi necilajā Betlēmes namā; tā rezultātā viņi piedzīvo “ļoti lielu prieku” (Mt 2: 10). Pazemināt sevi, atstāt noteiktas lietas aiz sevis, vienkāršot mūsu dzīves: šovakar lūgsim Dievam šo drosmi, pazemības drosmi, vienīgo ceļu, lai nāktu pielūgt vienā namā pie viena altāra.

Betlēmē pēc tam, kad viņi ir nokrituši adorācijā, Gudrie atver savus dārgumus un parādās zelts, vīraks un mirres (p 11). Šīs dāvanas mums atgādina, ka tikai pēc tam, kad esam kopā lūgušies, vienīgi Dieva klātbūtnē un Viņa gaismā mēs patiesi sākam apzināties kādas mums katram ir dāvanas. Tomēr tās ir dāvanas, kuras pieder visiem un kuras mums ir dotas, lai ar tām dalītos. Tās ir Gara dāvanas, domātas kopējam labumam, celšanai un cilvēku vienībai. Mēs to ieraugām pateicoties lūgšanai, bet arī kalpojot: kad mēs dodam tiem, kuri ir trūkumā, mēs pienesam savus upurus Jēzum, kurš identificējas ar nabagiem un atstumtajiem (Mt 25: 34 – 40); un Viņš mūs padara vienotus.

Gudro dāvanas simbolizē dāvanas, kuras Kungs vēlas saņemt no mums. Dievam jādod zelts, kas ir visvērtīgākais: citiem vārdiem, pirmajā vietā vienmēr jābūt Dievam. Tas ir Viņš, uz kuru mums jāraugās, nevis uz sevi; uz Viņa gribu, ne savējo; uz Viņa ceļiem, ne savējiem. Ja Kungs patiesi ir pirmajā vietā, mūsu izvēles, tajā skaitā arī ekleziālās izvēles, vairs netiks balstītas uz pasaules politikas, bet gan Dieva gribas. Tad ir arī vīraks, kas atgādina lūgšanas nozīmi, kura paceļas pie Dieva kā patīkama smarža (Ps 141: 2). Nekad nepagursim lūgties viens par otru kā arī viens ar otru. Visbeidzot, ir mirres, kuras tiks izmantotas, lai pagodinātu Jēzus miesu, kas noņemta no krusta (Jņ 19: 39), un kuras mums stāsta par rūpēm par cietošo Jēzus miesu, kura atklājas nabagu brūcēs. Kalposim tiem, kuri ir trūkumā. Kopā kalposim Jēzus ciešanām.

Dārgie brāļi un māsas, ņemsim no Gudrajiem ceļa zīmes mūsu pašu ceļojumam un līdzīgi kā viņi, atgriezīsimies mājās pa citu ceļu (Mt 2: 12). Gluži kā Saulam pirms sastapšanās ar Kristu, mums jāmaina virziens, lai apgrieztu mūsu ieradumu, mūsu veidu virzību, lai atrastu ceļu, kuru mums norāda mūsu Kungs: pazemības, brālības un adorācijas ceļu. Ak Kungs, dāvā mums drosmi mainīt virzienu, būt pārveidotiem, sekot Tavai gribai un ne savai; iet uz priekšu kopā, pretī Tev, kurš ar savu Garu vēlies mūs padarīt vienotus. Āmen.

25 janvāris 2022, 18:35