Ja nodokļu iekasēšana notiek godīgi, tiek veicināts kopējais labums
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Sākumā pāvests atgādināja, ka Bībelē netrūkst vietu, kur tiek runāts par nodokļiem. Tie jau kopš senatnes sastāda daļu no ikdienas dzīves. Katra impērija, tai skaitā, Izraēļa ķēniņi bija izveidojuši nodokļu maksāšanas sistēmu. Jēzus laikā romieši iekasēja nodokļus ar “muitnieku” starpniecību. Pazīstamākais no viņiem ir Zahejs, kuru Jēzus apmeklēja un atgrieza, un Matejs, kurš kļuva par Jēzus sekotāju, apustuli un evaņģēlistu. Karavadžo savā gleznā ir iemūžinājis brīdi, kurā Jēzus izstiepj roku pret Mateju un viņu aicina. Kungs viņu uzlūko ar žēlsirdību un izvēlas par savu mācekli. No šī brīža Mateja dzīve kļūst pavisam citādāka. Varbūt viņš arī turpina nodarboties ar saviem un, iespējams, arī citu cilvēku materiālajiem labumiem, bet noteikti to dara ar citādāku loģiku – ar kalpošanas trūkumcietējiem un ar dalīšanās ar brāļiem un māsām loģiku, kā to mācīja viņa Mācītājs.
“Bībele nedemonizē naudu”, uzsvēra Francisks, “bet aicina ar to apieties pareizi, nekļūt par tās vergiem, nepadarīt to par elku”. Viņš norādīja, ka šajā sakarā, lai gan mazpazīstama, tomēr ir interesanta “desmitās tiesas” maksāšanas prakse. Senatnē tā bija ierasta lieta. Vecajā Derībā desmitās daļas maksāšana Levītu ciltij palīdzēja tautas apziņā nobriest divām patiesībām, proti, ka cilvēks nav pašpietiekams, jo pestīšanas avots ir Dievs, un ka cilvēki ir viens par otru atbildīgi, un īpaši atbildīgi par trūcīgākajiem. Pāvests norādīja, ka šajā kontekstā minētie trīs principi – likumība, objektivitāte un caurspīdīgums – kļūst par vērtīgu virziena rādītāju.
Runājot par pirmo principu – likumību, Francisks atzina, ka tie, kuru uzdevums ir rūpēties, lai tiktu ievēroti likumi, ne vienmēr tiek labi ieredzēti. Mēs varam, diemžēl, novērot zināmu “aizdomu kultūru”. Un tomēr rūpes par likumu ievērošanu ir fundamentāls pienākums, jo likums sargā visus. Tas ir vienlīdzības garants.
Taču tas prasa zināmu formāciju un domāšanas maiņu. Uz nodokļu iekasētājiem nereti skatās kā uz tiem, kuri “lien cilvēku kabatās”. Īstenībā, aplikšana ar nodokļiem ir likumības un taisnīguma zīme. Tai jāveicina taisnīga materiālo labumu sadaļa un trūcīgāko aizstāvēšana. Kad nodokļu iekasēšana notiek godīgi, ar to tiek veicināts kopējais labums.
Šeit Francisks piekodināja rūpēties par to, lai saglabātu bezmaksas veselības aprūpes sistēmu. Tas ir atkarīgs no nodokļiem. “Iestājieties par to”, viņš mudināja. “Jo nedrīkstam iekrist maksas veselības aprūpes sistēmā, kur trūcīgajiem nav ne uz ko tiesību. Skaisti, ka Itālijā tāda pastāv. Tāpēc, lūdzu, to saglabājiet”.
Otrais princips – objektivitāte. Šajā sakarā pāvests pieskārās izvairīšanās no nodokļu maksāšanas sērgai un maksāšanai aploksnē, un atzina, ka tomēr daudz ir tādu cilvēku, kuri godīgi maksā nodokļus. Tādā veidā tie veicina sociālo taisnīgumu. “Jūsu darba objektivitāte liecina”, teica Svētais tēvs, “ka nav labāku pilsoņu par citiem, kas attiecas uz viņu sociālo piederību”. Visi var būt lojāli sabiedrības veidotāji. Ir tā sauktā “kopējā labuma meistarība”, par kuru vajadzētu stāstīt, jo īstenā sabiedrības bagātība ir godīgas sirdsapziņas – uzsvēra pāvests. Runājot par objektivitāti, viņš atgādināja vienmēr aktuālo norādi, ko svētais Pāvils sniedza Romas kristiešiem: “Atdodiet katram, kas kam pienākas: nodokli, kam pienākas nodoklis; muitu, kam pienākas muita; bijību, kam nākas bijība; godu, kam nākas gods” (Rom 13, 7). Pāvests piebilda, ka runa nav par kādas varas leģitimēšanu, bet gan par palīdzību katram “darīt labu visu cilvēku priekšā” (Rom 12, 17).
Trešais princips – caurspīdīgums. Epizode par Zaheju norāda uz tāda cilvēka atgriešanos, kurš ne tikai atzīst, ka ir grēkojis, apkrāpjot nabaga ļaudis, bet arī saprot, ka ar savu grābšanas sev loģiku viņš ir novērsies no citiem. Tāpēc Zahejs atlīdzina un dalās. Jēzus nesavtīgās mīlestības bulta trāpīja viņam pašā sirdī. Kungs iet pie viņa uz mājām. Līdz ar to Zahejs atklāti paziņo, kā rīkosies tālāk. Viņš pusi savas mantas atdos nabagiem un četrreiz atlīdzinās apkrāptajiem.
Francisks norādīja, ka tādā veidā Zahejs piešķir caurspīdīgumu naudai, kas iet caur viņa rokām. Bieži vien nodokļu iekasētājs tiek uztverts negatīvi, ja nav skaidrs, kur un kā tiek tērēta valsts nauda. Pastāv risks, ka radīsies aizdomas un neapmierinātība. Tam, kurš pārvalda pār kopējiem labumiem, pienākas smaga atbildība “neraust” sev bagātības. Caurspīdīgums, pārvaldot naudu, kas iegūta ar daudzu strādnieku sviedriem, liecina par gara brīvību un motivē cilvēkus maksāt nodokļus, sevišķi, ja ar nodokļu iekasēšanu tiek veicināta netaisnību izskaušana, ja, pateicoties tai, tiek radītas darba vietas, uzlabota veselības aprūpes un izglītības sistēma, kā arī veidotas infrastruktūras, kas atvieglo sociālo un ekonomisko dzīvi – sacīja pāvests.
