Publicēts pāvesta Vēstījums Pasaules Miera dienai
Inese Šteinerte – Vatikāns
Francisks atzīmē, ka miera ceļš, ko pāvests Pāvils VI sauca par “integrālu attīstību”, joprojām ir tālu no daudzu vīriešu un sieviešu dzīves, tātad, no cilvēces ģimenes dzīves, kas šodien ir savstarpēji saistīta visā. Neraugoties uz daudzveidīgiem pūliņiem veidot dialogu starp nācijām, pastiprinās kari un konflikti, tai pašā laikā rodas pandēmisku proporciju slimības, pasliktinās klimatisko izmaiņu un vides degradācijas sekas, bada un slāpju drāma, turpina dominēt vairāk uz individuālismu, nekā uz solidāru dalīšanos balstīts ekonomiskais modelis.
Pāvests atgādina, ka visos laikos miers ir bijis dalītu pūliņu auglis. Pastāv “miera arhitektūra”, kur piedalās dažādas sabiedrības institūcijas un pastāv arī “miera amatniecība”, kurā esam ietverti katrs no mums. Visi var sadarboties un celt mierīgāku pasauli – sākot no savas sirds un attiecībām ģimenē, sabiedrībā un ar vidi, līdz attiecībām starp tautām un valstīm. Pāvests piedāvā trīs ceļus ilgstošam mieram. Vispirms tas ir dialogs starp paaudzēm, seko izglītība un darbs.
Runājot par dialogu starp paaudzēm, pāvests atzīmē, ka pasaulē, kas joprojām atrodas pandēmijas žņaugos, daži cenšas bēgt no īstenības, paslēpjoties privātā pasaulē, citi to pārdzīvo ar destruktīvu vardarbību, bet starp egoistisku vienaldzību un vardarbīgu protestu vienmēr ir iespējama cita opcija. Tas ir dialogs, dialogs starp paaudzēm. Pāvests norāda, ka ir jāatgriežas pie savstarpējas uzticības. Pašreizējā sanitārā krīze visos cilvēkos ir pastriprinājusi vientulības izjūtu un paļāvību vienīgi uz sevi. Trūkst dalītas idejas par nākotni. Veikt dialogu, nozīmē uzklausīt, salīdzināt uzskatus, nonākt pie vienprātības un iet kopā. Tas viss ir jāveicina starp paaudzēm.
“Lielie sociālie izaicinājumi un miera procesi nav iespējami bez dialoga starp atmiņas glabātājiem veciem ļaudīm un bez tiem, kas uz priekšu virza vēsturi, proti, jauniešiem,” atzīmē Francisks. Viņš piebilst, ka pietiek padomāt par mūsu kopējā nama aizsardzības tematiku. Katra paaudze vidi ir saņēmusi kā aizdevumu un tā ir jānodod nākamajām paaudzēm, atsaucoties uz savu encikliku “Laudato si” saka pāvests. Viņš iedrošina jauniešus rūpēties par radīto ar entuziasmu un visvairāk par visu ar atbildības sajūtu neatliekamās “virziena maiņas” priekšā, ko uzliek pašreizējā ētiskā, sociālā un vides krīze.
Vēstījuma turpinājumā pāvests pāriet pie izglītības kā vēl viena nepieciešamā nosacījuma ilgstoša miera celtniecībā. Viņš atzīmē, ka pēdējos gados pasaules līmenī ir samazinājusies izglītības bilance, bet palielienājušies militārie izdevumi. Pāvests novēl, lai investīcijas izglītībā pavada rūpju citam par citu kultūra. Tā var kļūt par kopēju valodu, kas sagrauj mūrus un ceļ tiltus. Valsts attīstās, kad tā veic konstruktīvu dialogu ar dažādām kultūras bagātībām – ar tautas kultūru, universitāšu kultūru, jaunatnes kultūru, mākslu, tehnoloģisko kultūru, ekonomikas kultūru, mediju kultūru, ģimenes kultūru. Tāpēc Francisks aicina izveidot jaunu kultūras paradigmu caur globālo izglītības paktu jaunajām un kopā ar jaunajām paaudzēm, kur iesaistās ģimenes, kopienas, skolas, universitātes, institūcijas, reliģijas, valstiskās autoritātes, visa cilvēce, lai palīdzētu izaugt nobriedušām personām.
Trešais punkts, kam Vēstījumā Pasaules Miera dienai uzmanību pievērš pāvests, ir darbs. “Darbs ir nepieciešamais faktors, lai celtu un saglabātu mieru,” raksta Francisks. Viņš norāda, ka tas ir sevis un savu talantu izteiksme, bet arī sadarbība ar citiem. Šai sociāla rakstura perspektīvā darbs ir vieta, kur iemācamies dot savu ieguldījumu skaistākā pasaulē, kurā ir patīkamāk dzīvot. Pāvests atzīmē, ka Covid-19 pandēmija ir padarījusi smagāku situāciju darba pasaulē, kas jau iepriekš saskārās ar daudziem izaicinājumiem. Ir iznīkušas miljoniem ekonomisko un ražošanas aktivitāšu. Daudzi no strādniekiem, kas veic būtiskus pakalpojumus, joprojām palikuši neievēroti no publiskās un politiskās sirdsapziņas puses. Izglītība no attāluma ir radījusi regresu prasmju apgūšanā, daudzi jaunieši un pieaugušie, kuri meklē darbu, saskaras ar dramatiskām perspektīvām. Pāvests ir norūpējies, ka smagos, pat verdzības apstākļos dzīvo daudzi migranti, kas ir iesaistīti neformālās ekonomikas jomās, daudzus no viņiem neatzīst nacionālie likumi. Daudzās zemēs aug vardarbība un organizētā noziedzība. “Atbilde uz šo situāciju ir cieņpilna darba iespēju paplašināšana,” norāda Francisks.
Svētais tēvs uzsver, ka darbs ir pamats, uz kura veidot taisnību un solidaritāti katrā kopienā. Tāpēc ne vienmēr vajag aizvietot cilvēka darbu ar tehnoloģiju progresu. Tā darot, cilvēce nodarīs pati sev pāri. “Darbs ir nepieciešamība, tas ir daļa no dzīves jēgas šīszemes virsū, brieduma, cilvēciskās attīstības un personīgās īstenošanās ceļš,” raksta pāvests. Viņš aicina apvienot spēkus, lai radītu apstākļus un risinājumus tam, lai katrs cilvēks darba vecumā varētu baudīt iespēju ar savu darbu dot ieguldījumu ģimenes un sabiedrības dzīvē. “Ir vairāk nekā jebkad nepieciešams visā pasaulē veicināt darba apstākļus, kas atbilstu cilvēka cieņai, apstākļus, kas ir orientēti uz kopējo labumu un radītā aizsardzību,” uzsver Francisks. Viņš piebilst, ka ir nepieciešams arī atbalstīt uzņēmējiniciatīvas un tai pašā laikā likt pieaugt atjaunotai sociālajai atbildībai, lai peļņa nebūtu vienīgais vadošais kritērijs.
Vēstījuma noslēgumā pāvests pateicas visiem, kas vienotiem spēkiem strādā, lai izietu no pandēmijas, lai šai laikā garantētu izglītību, drošību un cilvēktiesību aizsardzību, nodrošinātu ar medicīniskajiem pakalpojumiem, veicinātu tikšanos ar ģimenes locekļiem un slimniekiem, rūpētos par ekonomisko atbalstu nespējniekiem un tiem, kas zaudējuši darbu. Valstu vadītājus un visus, uz kuriem gulstas politiskā un sociālā atbildība, ekleziālo kopienu ganus un animatorus, kā arī visus labas gribas cilvēkus pāvests aicina kopā iet pa jau pieminētajiem trim ceļiem – dialogu starp paaudzēm, izglītību un darbu.
