Pāvests Asīzē: pienācis laiks atmest vienaldzību un atvērt sirdi nabagiem
S. Krivteža, J. Evertovskis - Vatikāns
Asīzes bīskaps Domeniko Sorrentino atzina, ka "tikšanās sakrīt ar svarīgu gadadienu: pirms 800 gadiem svētais Francisks saviem brāļiem pasniedza ordeņa regulu – Evaņģēlijā balstītas dzīves piemēru, kas Baznīcai ir jāatklāj no jauna." Asīzes-Nočera-Umbra-Gvaldo-Tadino diecēzes bīskaps pauda prieku par iespēju atkal tikties ar pāvestu Francisku.
Svētās Marijas Eņģeļu Karalienes bazilikas laukumā Romas bīskapu gaidīja simtiem cilvēku, kuri dzīvo uz ielas, kuriem nav darba un iztikas līdzekļu, kuri meklē patvērumu un drošību. Uzlikuši pāvestam apmetni un ielikuši viņa rokās ceļinieka nūju, šie ļaudis kopā ar viņu devās uz baziliku. "Asīzes un Umbrijas reģiona iedzīvotāji ir atsaukušies Franciska aicinājumam nolikt trūcīgos savas sirds un kopienas, Baznīcas un sabiedrības dzīves centrā," piebilda bīskaps Sorrentino.
Rudens laikam neparasti siltas saules stari maigi glāstīja apzeltīto Dievmātes statuju, kas atrodas uz Svētās Marijas Eņģeļu Karalienes bazilikas jumta. Bazilikas iekšienē atrodas Porciunkula – maza kapela, kurā savulaik lūdzās svētais Francisks un viņa brāļi. 2016. gada 4. augustā šajā vietā lūdzās arī pāvests Francisks. Viņš uzsvēra, ka piedošana ir ceļš, kas ved uz paradīzi.
Skaidrojot Evaņģēlija fragmentu par kalpu, kuram ir liels parāds, Svētais tēvs teica: "Kad nometamies ceļos biktskrēsla priekšā, mēs izdarām to pašu žestu, ko šis kalps. Mēs apzināmies, ka esam nepilnīgi un bieži krītam tais pašos grēkos. Un tomēr, Dievs nepagurst mums dāvāt savu piedošanu ikreiz, kad to lūdzam. Viņš par mums apžēlojas un nepārstāj mūs mīlēt. Tāpat kā kungs Evaņģēlija līdzībā, Dievs apžēlojas, proti, Viņš jūt žēlumu un maigumu reizē, Viņš ir žēlsirdīgs mūsu priekšā. Pēc tam, kad esam nožēlojuši grēkus, Viņš mūs sūta mājās ar mierīgu sirdi, sakot, ka visu mums ir atlaidis un piedevis. Dieva piedošana nepazīst robežas, tā ir pārāka par mūsu iztēli un sasniedz katru, kurš savā sirdī atzīst, ka ir kļūdījies un vēlas atgriezties pie Dieva. Dievs raugās uz sirdi, kas lūdz piedošanu."
Tikšanās laikā pāvests uzklausīja sešu cilvēku liecības. Viņu vidū bija 60 gadus vecais Jureks, polis, kuru Asīzes bīskaps atrada uz ielas, netīru, piedzērušos, nosalušu. Polijā palika ģimene. Šodien franciskāņu brāļi Jureku sauc par nenogurstošu strādnieku, kurš palīdz visiem. Viņš priecājas par to, ka, pateicoties bīskapa un franciskāņu atbalstam, ir atguvis ticību un cerību labākai dzīvei – dzīvei ar Dievu.
“Neaizmirsīsim, ka pirmā marginalizācija, no kuras cieš nabagi, ir garīgā”, sacīja pāvests. Kad Jēzus lika svētajam Franciskam “atjaunot savu namu”, svētais domāja, ka runa ir tieši par Porciunkulas mazās baznīcas restaurāciju. Taču Kungs viņu aicināja veltīt savu dzīvi ne lai atjaunotu no akmeņiem celto dievnamu, bet Baznīcu, kas sastāv no dzīvajiem “akmeņiem”, no cilvēkiem. “Un mēs esam šeit tieši tādēļ,”, sacīja pāvests, “lai mācītos no tā, ko darīja svētais Francisks”. Viņam patika šajā baznīcā ilgu laiku pavadīt lūgšanā. Viņš klusumā ieklausījās Dievā, lai zinātu, kāda ir Viņa griba.
“Tāpēc arī mēs esam šeit ieradušies”, turpināja Svētais tēvs. “Mēs gribam lūgt Kungu, lai viņš sadzird mūsu saucienu un nāk mums palīgā”. “Neaizmirsīsim, ka pirmā marginalizācija, no kuras cieš nabagi, ir garīgā”, viņš uzsvēra. “Piemēram, daudzi cilvēki, tai skaitā, daudzi jaunieši atrod mazliet laika, lai palīdzētu nabagiem un aiznestu viņiem ēdienu un siltos dzērienus. Tas ir ļoti labi, un es pateicos Dievam par viņu nesavtību. Taču mani īpaši priecē, dzirdot, ka šie brīvprātīgie uz brīdi apstājas, lai aprunātos ar šiem cilvēkiem, un dažreiz kopā ar viņiem lūdzas. Lūk, fakts, ka mēs atrodamies šeit, Porciunkulā, mums ir atgādinājums par Kunga klātbūtni, par to, ka Viņš nekad neatstāj mūs vienus. Viņš mūs pavada katru mūsu dzīves brīdi.”
Turpinājumā pāvests atgādināja, ka tieši Porciunkulā svētais Francisks sagaidīja svēto Klāru, uzņēma pirmos brāļus un pieņēma daudzus nabagus, kuri nāca pie viņa. Viņš tos pieņēma vienkāršībā kā brāļus un māsas un visās lietās dalījās ar viņiem. “Pieņemšana” jeb “viesmīlība” ir visevaņģēliskākais izteiksmes veids. Svētais tēvs skaidroja, ka pieņemt nozīmē atvērt durvis. Tas nozīmē atvērt savas mājas un savas sirds durvis, un ļaut klauvētājam ienākt. Ļaut viņam justies ērti, “savā ādā”. Tur, kur cilvēki pa īstam apzinās, kas ir brālība, tur valda arī viesmīlība. Savukārt tur, kur baidās no otra un nicina viņu, tur notiek atstumšana. Pieņemšana sniedz kopības sajūtu, turpretī atstumšana liek noslēgties savā egoismā. Māte Terēze mīlēja teikt, ka vislabākā viesmīlība ir smaids. Dalīšanās smaidā ar trūkumcietēju nāk par labu abiem – gan man, gan viņam. Smaids ir simpātiju un maiguma izteiksmes veids.
Pāvests pateicās klātesošajiem par to, ka viņi ieradās Asīzē, lai izdzīvotu šo satikšanās un ticības pieredzi. Pirmā lieta ir satikšanās – viņš skaidroja. Satikties nozīmē doties pie otra ar atvērtu sirdi un izstieptu roku. Mēs zinām, ka katram no mums ir vajadzīgs otrs. Ja vājums tiek izdzīvots kopā, tas var pārvērsties par spēku, kas uzlabo pasauli. Bieži vien nabagu klātbūtne netiek uztverta labvēlīgi. Liekas, ka viņi traucē. Viņi tiek pieciesti. Dažreiz dzirdam sakām, ka paši nabagi ir atbildīgi par savu nabadzību. Šis ir laiks, kad jāpanāk, lai trūkumcietējiem būtu tiesības izteikties – uzsvēra Svētais tēvs. Pārāk ilgi viņu lūgumi netika sadzirdēti.
Atsaucoties uz klātesošo iepriekš sniegtajām liecībām, pāvests apliecināja, ka dzirdētajā saklausīja lielu cerību. Dzīve pret šiem cilvēkiem bieži vien bija nežēlīga. Viņi tika atraidīti, cieta slimības, vientulību, viņiem pietrūka dzīvei pašu nepieciešamāko lietu, tomēr viņi prata pateikties par visu mazumiņu, un tas ļāva viņiem izturēt.
Svētais tēvs paskaidroja, ka izturēt nozīmē, neraugoties ne uz ko, turpināt iet uz priekšu. Tas nav kaut kas pasīvs. Taisni otrādi, lai izturētu, ir vajadzīga drosme sākt no jauna. Izturēt nozīmē atrast iemeslus, lai grūtību priekšā nenolaistu rokas, un apzināties, ka mēs neesam vieni grūtībās un ka tās varam pārvarēt tikai kopā. Svarīgi ir pretoties kārdinājumam ļauties zaudējumam, vientulībai un skumjām. Svarīgi ir pretoties un neļaut sev pieķerties tai mazajai bagātībai, kas mums pieder.
Noslēgumā pāvests lūdzās, lai Kungs mums vienmēr palīdz atrast iekšēju mieru un prieku un atver mūsu sirdis, lai mēs spētu būt cits cita rīcībā. Tikšanās laikā Francisks pastāstīja, kā radās Vispasaules trūkumcietēju dienas ideja. Viņš atzina, ka tas notika mazliet dīvaini. Reiz viņš atradās zakristejā un gatavojās iziet celebrēt Svēto Misi, kad kāds no šodien klātesošajiem – Etjēns viņam teica: “Sarīkosim Trūkumcietēju dienu!” “Es izgāju”, stāstīja pāvests, “un jutu, ka Svētais Gars man iekšā teica, ka tas ir jādara. Tā sākās, pateicoties viena no jūsu drosmei”.
