Tas, kurš dzīves pārbaudījumos turas pie Kunga, atgūst cerību
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Homīlijā Francisks atzina, ka ir labi paļauties uz Kungu. Dievs ir uzticīgs saviem apsolījumiem. To saprata minētās Svēto Rakstu grāmatas autors. Taču paļāvība uz Dievu, uzticēšanās Viņam nerodas no mirkļa entuziasma – norādīja pāvests. Tā nav emocija, ne jūtas. Paļāvība rodas no pieredzes un nobriest pacietībā. Tam ir vajadzīga ilga iekšējā pārveidošanās. Šis ceļš ved cauri pārbaudījumiem un ciešanām, kad cilvēks iemācās gaidīt klusumā, tas ir, paļāvīgā pacietībā un ar lēnprātīgu sirdi. Svētais tēvs piebilda, ka šī pacietība nav rezignācija, jo to dzīvina Kunga gaidīšana, par kura atnākšanu varam būt pilnīgi droši. Kungs nekad nepieviļ.
Dārgie brāļi un māsas, cik svarīgi ir apgūt mākslu gaidīt Kungu! – turpināja pāvests. Dzīves grūtību un problēmu priekšā ir grūti būt pacietīgiem un saglabāt mieru. Mums var rasties liels kārdinājums krist pesimismā un rezignācijā, redzēt visu melnās krāsās, neuzticēties un žēloties, kā tas notika ar Svēto Rakstu autoru, kurš sākumā sacīja: “Pagalam mans stiprums un mana cerība uz Kungu” (18. p.). Pārbaudījumos pat skaistās pagātnes atmiņas nespēj nest mierinājumu, jo bēdās prāts koncentrējas uz grūtajiem brīžiem. Tad vairojas rūgtums un liekas, ka dzīve ir nepārtraukta neveiksmju ķēde, kā to atkal domā autors: “Atceries klaidas un ciešanas ar sūrmi un vērmelēm” (19. p.).
Tomēr tajā brīdī Kungs panāk radikālu pavērsienu. Tad, kad nonākam bezdibenī, piedzīvojam lielu iekšēju nemieru un liekas, ka nekam vairs nav jēgas, Dievs nāk, lai mūs izglābtu – uzsvēra Francisks. Tad, kad sarūgtinājums sasniedz virsotni, pēkšņi uzplaukst cerība. Viņš piebilda, ka ir briesmīgi piedzīvot vecumu ar rūgtu un vīlušos sirdi, ar sirdi, kas kritizē visu jauno. “Bet šo ņemšu pie sirds, lai ceru”, turpina Raudu grāmatas autors (21. p.). Sarūgtinājuma brīdī atgūt cerību. Cilvēks, kurš cieši turas pie Kunga, pašu lielāko sāpju brīdī, ierauga, ka Kungs kliedē ciešanas un pārvērš tās par durvīm, pa kurām ienāk cerība. Tā ir Lieldienu pieredze.
Šis straujais pagrieziens notiek ne jau tāpēc, ka vairs nebūtu problēmu – skaidroja pāvests. Tas notiek tāpēc, ka krīze kļuva par noslēpumainu iekšējās attīrīšanās iespēju. Dzīvojot labklājībā, mēs reizēm kļūstam akli, virspusīgi, iedomīgi. Taču iešana cauri pārbaudījumiem – ja tos izdzīvojam ar ticību – palīdz mums atdzimt un kļūt citādākiem nekā bijām iepriekš. Pārbaudījumi ved uz atjaunotni, jo to laikā nokrīt sārņu kārta un mēs sākam skatīties daudz tālāk, pāri tumsai, un piedzīvojam, ka Kungs patiešām glābj un ka Viņš var visu pārveidot, pat nāvi. Viņš mūs nepamet pārbaudījumos, bet pavada. “Es atļaušos teikt”, sacīja pāvests, “ka Dievs pirmais raud”. Sāpes aizvien paliek noslēpums. Taču šajā noslēpumā mēs varam no jauna atklāt Dieva tēvišķību un kopā ar Raudu dziesmas autoru teikt: “Labs ir Kungs gaidītājam – dvēselei, kas viņu meklē” (25. p.).
Homīlijas noslēgumā Svētais tēvs aicināja paraudzīties uz ciešanām ar citādāku skatienu un lūgt žēlastību spēt tās pārdzīvot klusumā, nežēlojoties un neskumstot, bet paļāvīgi gaidot Kunga atpestīšanu. Tā vietā, lai kliegtu, trokšņotu un ļautos sarūgtinājumam, šodien vairāk nekā jebkad agrāk ir vajadzīgs, lai katrs ar savu dzīvi apliecinātu ticību, kas ir paklausīgas un cerības pilnas gaidas – uzsvēra pāvests. Kristietis nemazina ciešanu smagumu, bet ceļ savu skatienu uz Kungu un, būdams pārbaudījumu skarts, paļaujas uz Viņu un lūdzas. Kristietis lūdzas par tiem, kuri cieš. Viņa acis ir pievērstas debesīm, bet rokas izstieptas pār zemi, lai kalpotu tuvākajam viņa konkrētajās vajadzībās. Viņš kalpo arī tad, kad pašam ir skumji vai kad pats atrodas tumsā.
Pēdējā gada laikā visā pasaulē mūžībā aizgāja 17 kardināli un 191 arhibīskaps un bīskaps. Daži no viņiem nomira no Covid-19, atrodoties smagās situācijās, kas vēl vairāk pavairoja viņu ciešanas. Svētais tēvs aicināja par viņiem lūgties un novēlēja, lai tagad viņi var izbaudīt evaņģēliskā aicinājuma prieku, aicinājuma, ar kādu Kungs vēršas pie saviem uzticīgajiem kalpiem: “Nāciet, jūs, mana Tēva svētītie, un iemantojiet valstību, kas jums sagatavota no pasaules radīšanas” (Mt 25, 34).
