Pāvesta ieteiktās vadlīnijas attiecībās ar trūkumcietējiem
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Mēs dzīvojam laikā, ko iezīmē likstas, vardarbība, ciešanas un netaisnība, un mēs gaidām atbrīvošanu, kas, šķiet, nekad nepienāks. Galvenokārt tieši ķēdes vājākie posmi, tas ir, nabagi tiek ievainoti, apspiesti un dažreiz salauzti – sacīja Francisks un uzsvēra, ka Vispasaules trūkumcietēju diena, ko svinam, saistās ar prasību, lai mēs nenovērstu savu skatienu un nebaidītos paskatīties uz vājāko ļaužu ciešanām tuvumā.
Svētais tēvs runāja arī par “rītdienas cerību”, ko iemieso Jēzus, kurš vēlas atvērt mūs cerībai un atbrīvot no nemiera un bailēm, ko piedzīvojam ciešanu priekšā. Un šīs cerības zīmes var parādīties jau šodien. “Dieva pestīšana nav tikai mūžības apsolījums, bet tā īstenojas jau tagad mūsu ievainotajā dzīvē. Tā iziet cauri šīs pasaules apspiešanām un netaisnībām. Nabagu asaru vidū Dieva valstība uzplaukst kā maigas koka lapas un ved vēsturi uz savu mērķi, uz pēdējo satikšanos ar Kungu, pasaules Karali, kurš mūs galīgi atbrīvos”, teica pāvests, atzīstot, ka mūsu visu sirds ir slima un dzīve ievainota.
Turpinot uzrunu, Francisks atgādināja, ka kristiešiem pienākas dzīvināt cilvēkos cerību rītdienai, dziedējot šodienas rētas. Cerības avots ir Evaņģēlijs. Taču cerēt nenozīmē pasīvi gaidīt, ka rīt būs labāk. Tas nozīmē jau šodien konkrētā veidā piepildīt Dieva pestīšanas apsolījumu – viņš uzsvēra. Runa ir par konkrētiem darbiem. Runa ir par tuvību, līdzjūtību, maigumu.
Šajā sakarā kā piemēru pāvests minēja Vatikāna Labdarības biroja darbu. Tā veicēji neapmierinās tikai ar naudas iedošanu trūcīgajiem, bet rūpējas par to, lai iedegtu viņos cerību. “Mums pienākas uzveikt savu noslēgšanos, iekšējo stīvumu”, viņš uzsvēra. “Nav jēgas runāt par problēmām, diskutēt, ieļaunoties. To prot visi”. Turpretī, jāmācās no vīģes koka, kas “katru dienu netīro gaisu nemanāmi pārvērš tīrajā. Jēzus grib, lai mēs būtu ‘labā atgriezēji’: cilvēki, kas, ieniruši smagajā gaisā, ko visi elpo, uz ļaunu atbild ar labu (sal. Rom 12, 21); cilvēki, kuri rīkojas: dalās maizē ar izsalkušajiem, cīnās par taisnību, pieceļ nabagus un atgriež viņiem viņu cieņu”, kā to darīja Labais Samarietis.
Noslēgumā Francisks atgādināja, ka Baznīcai jābūt pravietiskai, tas ir, tādai, kura ar savu klātbūtni uzmundrina sirdī apmaldījušos un pasaules atstumtos. Baznīcai viņiem jāsaka: “Drosmi! Kungs ir tuvu. Arī tev pašā ziemas vidū pienāks vasara. Pat no tavām ciešanām var piedzimt cerība”. “Nesīsim pasaulei šo cerības skatienu”, viņš mudināja. “Nesīsim to ar maigumu nabagiem, netiesājot viņus. Tie esam mēs, kas tiksim tiesāti. Jo viņu vidū ir Jēzus, jo tur – viņos ir Jēzus, kurš mūs gaida.”
Pāvesta vadītajās Euharistijas svinībās bija uzaicināti piedalīties daudzi trūkumcietēji. Pēc Svētās Mises Svētā Pētera laukumā viņi saņēma silto ēdienu.