Iedvesmoties no Kalna svētībām!
Inese Šteinerte - Vatikāns
Francisks vēstījumā vērš uzmanību uz svētā Augustīna teikto, ka Kalna sprediķī Jēzus Kristus norāda uz mērķi, uz kuru mūs ved. Tas ir laimes apsolījums. Būt laimīgam ir cilvēka vislielākās ilgas. Tāpēc Kungs apsola laimi tiem, kuri vēlas dzīvot saskaņā ar Viņa stilu un būt atzīti par svētīgiem.
Pāvests atzīmē, ka šodien sastopamies ar paradigmu, ko izplata tā saucamā “vienīgā doma”, kas laimi jauc ar utilitāro, labu dzīvi ar izpriecām. “Tā ir ideoloģiskā koloniālisma forma,” saka pāvests. “Tā ir tādas ideoloģijas uzspiešana, saskaņā ar kuru laime sastāv tikai utilitārajā, lietās un labumos, lietu pārpilnībā, slavā un naudā. Šī ideoloģija izmanto cilvēku bailes palikt bez labumiem nākotnē. No šejienes rodas nevaldāma tieksme pēc bagātībām, kas nav nekas cits kā alkatība. Alkatība var pārņemt gan atsevišķus cilvēkus, gan ģimenes un nācijas. Tas, savukārt, ved pie tā, ka cilvēku vairākums ir spiests dzīvot nabadzībā. Šāda situācija izsauc milzīgas ciešanas un tai pašā laikā apdraud cilvēku un planētas – mūsu kopējā nama cieņu.
Pāvests norāda, ka pasaule nekad vēl nav bijusi tik bagāta, kā šodien, taču neraugoties uz pārpilnību, nabadzība un nevienlīdzība turpinās un vēl jo ļaunāk, pieaug. “Vienīgo domu” pārstāvošā vara neko nerunā par veciem ļaudīm, imigrantiem, nedzimušajiem bērniem, slimniekiem. Lielākajai ļaužu daļai viņi paliek neredzami un “atmetami”. Francisks akcentē, ka arī jaunieši tiek izmantoti cilvēktirdzniecībā, piespiedu darbā, prostitūcijā un orgānu tirdzniecībā.
Pāvests pamudina likt lietā aizvien jauno un revolucionāro Jēzus svētību paradigmu, sākot jau ar pašu pirmo, kas skan: “Svētīgi nabadzīgie garā, jo viņiem pieder debesu valstība” (Mt 5,3). Šī paradigma liek izmantot mūsu bagātības un tehnoloģijas, labumus un talantus cilvēka integrālas attīstības labā, kopējā labuma, sociālā taisnīguma labā un mūsu kopējā nama aizsardzībā. “Paradoksāli, ka par nabadzību garā, uz kuru esam aicināti, nevēlamies neko dzirdēt ne individuālā, ne sociālā līmenī, lai arī tā ir visu cilvēku laimes atslēga,” saka pāvests. Viņš liek ievērot, ka Jēzus nav teicis, ka svētība būtu materiālā nabadzība. Pirmā Kalna svētība ir aicinājums uz brīvību, kas prioritāti piešķir rūpēm par slimo un nabadzīgo, ēdiena, pajumtes, apģērba sagādei tam, kuram tas ir nepieciešams.
“Nabadzīgie garā ir bagāti ar šo Svētā Gara instinktu, viņi ir bagāti ar brālīgumu un tiecas pēc sociālās draudzības,” atzīmē pāvests. Viņš norāda uz svētā Asīzes Franciska piemēru. Būdams bagāta tirgotāja dēls, viņš atstāj bagātības un apprec “kundzi nabadzību”. Viņš saprot, ka patiesās bagātības un prieks ir nevis lietās, bet mīlestībā uz Kristu un solidārā kalpojumā citiem. Arī svētā Māte Terēze no Kalkutas, redzot daudzo nabagu ciešanas, izrādīja žēlsirdību, kas bija kā dzīvais ūdens un dzīvā maize, kas dzesēja to cilvēku slāpes, kam nebija nekā cita kā vien “izsalkums un slāpes pēc taisnības”.
Vēstījumā Pontifikālās Sociālo Zinātņu akadēmijas rīkotās tikšanās dalībniekiem pāvests, citējis vairākus izvilkumus no Katoliskās Baznīcas katehisma, norāda, ka tie, kam pieder labumi, ir aicināti tos izmantot nabadzības garā, labāko daļu rezervējot ciemiņam, slimajam, nabadzīgajam, sirmgalvim, nespējniekam, atstumtajam. Viņi ir bieži vien aizmirstais “Jēzus vaigs”. Sabiedrības attīstības mērs ir spēja palīdzēt cietējam.
“Lai arī šķiet, ka vienaldzības globalizācijai pieder galvenais vārds, visā šai pandēmijas laikā redzējām, kā solidaritātes globalizācija sev raksturīgajā diskrētajā veidā spēja gūt virsroku dažādos mūsu pilsētu nostūros,” atzīmē pāvests. Viņš aicina atteikties no pasaulīguma, lai svētību gars, un mūsu gadījumā, nabadzība garā, pieņem formu mūsu un tautu starpā. “Visas mūsu runas būs kā pelavas vējā, ja nespēs iesakņoties un iemiesoties jauniešu dzīvē,” saka Francisks. Viņš norāda, ka tāpēc ir jāizstrādā izglītības modeļi, kas jaunajās paaudzēs spēj veicināt svētību garu.
Vēstījuma noslēgumā pāvests citēja dažus izvilkumus no svētā Pāvila mācības. Tā, piemēram, savam māceklim Timotejam apustulis norāda: “Tie, kas grib kļūt bagāti, krīt kārdināšanā un sātana valgā, un daudzās nevajadzīgās un kaitīgās kārībās, kas cilvēkus grūž pazušanā un samaitāšanā. Jo visu ļaunumu sakne ir mantkārībā. Daži, pēc tās dzīdamies, ir nomaldījušies no ticības un sagādājuši sev daudz ciešanu.” (1 Tim 6,9-10). Pāvests atzīmēja, ka daudziem šis teksts liksies reliģisks un askētisks, tikai ne ekonomisks. Vēl jo vairāk, tas liksies ekonomiku graujošs. “Un tomēr, šis ir izteikti sociālekonomisks un politisks teksts, gluži tāpat kā Kristus Kalna svētības, un jo īpaši tā, kurā runāts par nabadzību garā,” paskaidroja Francisks. Alkatība sagādā daudz ciešanu, tā nesniedz ne ekonomisko un sociālo labklājību, nedz arī brīvību un laimi. Katra cilvēka, kā arī vietējās un globālās ekonomikas un sabiedrības labklājība prasa nabadzības garu, prasa atteikties no alkatības un pārmērības, un ļaut sevi vadīt Svētajam Garam, kura augļi ir mīlestība, prieks, miers, pacietība, labvēlība, labestība, uzticība, lēnprātība, savaldīšanās.
Lai pārvarētu alkatību, pāvests aicina izveidot globālu kustību pret vienaldzību, radot, vai pārveidojot sociālās institūcijas, lai tās iedvesmotos no Kalna svētībām un tiektos pēc mīlestības civilizācijas. Šādai kustībai ir jānosaka robežas visām tām aktivitātēm un institūcijām, kuras tiecas vienīgi pēc peļņas un kuras svētais Jānis Pāvils II ir nosaucis par “grēka struktūrām”. Francisks aicina lūgt Kungu, lai Viņš dāvā savu “nabadzības garu”. “Klauvēsim, lai Viņš mums atver durvis, pa kurām iziet uz svētību un patiesas laimes ceļa,” vēstījuma noslēgumā raksta pāvests.
