Meklēt

Vatican News

Ticība nav tirgošanās ar Dievu, jo kristīgā dzīve ir mīlestības pilns "jā"

Svētdienas, 10. oktobra, pusdienlaikā, pirms lūgšanas “Kunga eņģelis”, pāvests pārdomāja Marka evaņģēlija fragmentu, kurā aprakstīta Jēzus satikšanās ar kādu bagātu cilvēku (sal. Mk 10, 17-30). Šis cilvēks grib zināt, kā iemantot mūžīgo dzīvi. Skaidrojot šo fragmentu, Francisks aicināja padomāt, kādas ir mūsu attiecības ar Dievu.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

“Kas man ir ticība?” – jautāja pāvests, uzrunājot Romas ticīgos un dažādu zemju svētceļniekus, kuri šajā saulainajā dienā bija ieradušies Svētā Pētera laukumā. Viņš aicināja visus klātesošos pārdomāt arī vēl vienu jautājumu: “Cik tālu es esmu savā ticībā?”

Atšķirībā no Mateja un Lūkasa, kuri, aprakstot minēto satikšanos, runā par šo bagāto cilvēku kā “bagāto jaunekli” (Mt 19, 20.22) un “priekšnieku” (Lk 18,18), Markam tas ir tikai “kāds” – bez vārda un vecuma. Pāvests norādīja, ka tas mums ļauj šajā cilvēkā saskatīt sevi un pārbaudīt savu ticību. Šī cilvēka satikšanās ar Jēzu dod mums iespēju veikt “ticības testu”.

Šis “kāds” iesāk ar Jēzu sarunu, uzdodot jautājumu: “Kas man jādara, lai es iemantotu mūžīgo dzīvi?” (Mk 10, 17). Francisks aicināja pievērst uzmanību viņa lietotajiem vārdiem. Viņš runā par nepieciešamību darīt un iegūšanu. Tanī pastāvēja viņa reliģiskā dzīve. Tā tika uztverta kā pienākums, kā kaut kas darāms, lai iegūtu. Es kaut ko daru, lai dabūtu to, kas man vajadzīgs. Taču tās ir “komerciālas attiecības ar Dievu” – uzsvēra pāvests. Ticība, turpretī, nav “mehānisks rits”. Tas ir “brīvības un mīlestības jautājums”.

Pirmais tests, ko esam aicināti veikt, jeb pirmais jautājums, ko mums būtu sev jāuzdod, ir sekojošs: “Kas man ir ticība?” Ja ticība man ir drīzāk pienākums vai “maiņas monēta”, tad neesmu uz pareizā ceļa, jo pestīšana ir dāvana, bet nevis pienākums – skaidroja Svētais tēvs. Mēs saņemam pestīšanu par brīvu. To nevar nopirkt. Pirmais, kas būtu jādara, jāatbrīvojas no “komerciālas un mehāniskas ticības”. Ja mēs dzīvojam ar šādu ticību, tad mūsu priekštats par Dievu ir nepareizs. Mēs viņu uztveram nevis kā tēvu, bet kā kādu aprēķinātāju un kontrolieri. Mēs nereti savā dzīvē tirgojamies ar Dievu: Es daru to un to, lai Dievs man dotu to un šito.

Jēzus šim “kādam” palīdz, atklājot viņam patieso Dieva tēlu. Pāvests norādīja, ka tas ir ticības rašanās un atdzimšanas avots. Tās pamatā ir nevis pienākums, darīšana vai maksāšana, bet mīlestības pilnais skatiens. “Jēzus, uzlūkodams viņu, iemīlēja” (Mk 10, 21).

“Vai tava ticība ir nogurusi? Vai gribi to atdzīvināt? Meklē Dieva skatienu.”

“Sāc pielūgt, ļauj Grēksūdzē saņemt piedošanu, nostājies Krucifiksa priekšā. Citiem vārdiem, ļauj, lai Viņš tevi mīl”, mudināja Svētais tēvs.

Pēc jautājuma un skatiena seko trešais elements – Jēzus izteiktais aicinājums. “Viena tev trūkst” (Mk 10, 21). Kā tad šim bagātajam cilvēkam pietrūka? Nesavtības – atbildēja pāvests. Tās varbūt nereti pietrūkst arī mums. Mēs bieži vien izdarām nepieciešamo minimumu, taču Jēzus aicina mūs uz maksimāli iespējamo. Cik bieži mēs samierināmies ar saviem pienākumiem – priekšrakstiem, kādu lūgšanu, taču Dievs, kurš dāvā mums dzīvību, prasa, lai mums būtu plaši atvērta sirds. Šīs dienas Evaņģēlijā labi redzam šo pāreju no pienākuma pildīšanas uz nesavtīgu atdevi. Jēzus iesāk ar to, ka atgādina baušļus: Tev nebūs nokaut, tev nebūs laulību pārkāpt, tev nebūs zagt… utt., bet tad Viņš nonāk pie pozitīva piedāvājuma: Ej, pārdod, atdod, nāc un seko man! Francisks uzsvēra, ka ticība nevar aprobežoties ar “nē”, jo kristīgā dzīve ir “jā”, mīlestības “jā”.

Uzrunas noslēgumā Svētais tēvs atgādināja, ka ticība bez nesavtības, bez atdeves ir nepilnīga, vāja, slima ticība. Ticība, kurai nav žēlsirdības darbu, beigās atnes mums skumjas, kā tas aprakstīts šajā Evaņģēlija fragmentā. Šis “kāds”, pat ja Jēzus viņu ar mīlestību uzlūkoja, tomēr aizgāja “noskumis” (Mk 10, 22). Šajā kontekstā pāvests aicināja mūs uzdot sev otru jautājumu: “Cik tālu es esmu savā ticībā?” Vai es to izdzīvoju kā kaut ko mehānisku, kā pienākumu Dieva priekšā vai ticu savtīgo interešu vadīts? Vai neaizmirstu to dzīvināt, ļaujot Jēzum mani uzlūkot un mīlēt? Svarīgi ir ļaut, lai Jēzus mūs uzlūko, lai Viņš mūs mīl. Francisks novēlēja, lai Jaunava Marija, kura teica Dievam pilnīgu “jā”, palīdz mums saskatīt to, cik skaisti, ja savu dzīvi pārvēršam par dāvanu.

Tā kā svētdien tika atzīmēta Pasaules garīgās veselības diena, pēc lūgšanas “Kunga eņģelis” pāvests pieminēja visus tos brāļus un māsas, ko ir skāruši garīgie traucējumi, un pašnāvības upurus. Pēdējo vidū nereti ir jaunieši. “Lūgsimies par viņiem un viņu ģimenēm, lai tie netiktu pamesti vieni un diskriminēti, bet – pieņemti un atbalstīti”, mudināja Francisks.

10 oktobris 2021, 17:03

L’Angelus è una preghiera recitata in ricordo del Mistero perenne dell’Incarnazione tre volte al giorno: alle 6 della mattina, a mezzogiorno e alla sera verso le 18, momento nel quale viene suonata la campana dell’Angelus. Il nome Angelus deriva dal primo versetto della preghiera – Angelus Domini nuntiavit Mariae – che consiste nella lettura breve di tre semplici testi che vertono sull’Incarnazione di Gesù Cristo e la recita di tre Ave Maria. Questa preghiera è recitata dal Papa a Piazza San Pietro a mezzogiorno la domenica e nelle Solennità. Prima della recita dell’Angelus, il Pontefice tiene anche un breve discorso prendendo spunto dalle Letture del giorno. Seguono i saluti ai pellegrini.
Dalla Pasqua fino a Pentecoste, al posto dell’Angelus viene recitato il Regina Coeli, che è una preghiera in ricordo della Risurrezione di Gesù Cristo, al termine della quale viene recitato il Gloria per tre volte.

Pēdējie 'Kunga eņģelis'

Lasīt visu >