Palikt brīviem ir grūti, bet nav neiespējami
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Iesākot uzrunu, Svētais tēvs atzina, ka Vēstulē galatiešiem (Gal 4, 4-5; 5, 1) apustulis Pāvils ir uzrakstījis “nemirstīgus vārdus par kristīgo brīvību”. Brīvība ir dārgums, ko pa īstam novērtējam tikai tad, kad to pazaudējam. Galatiešu gadījumā, apustulis nevarēja paciest, ka šie kristieši, iepazinuši un pieņēmuši Kristus patiesību, bija ļāvušies maldiem, pazaudējuši brīvību un atkal nonākuši verdzībā. Viņi Kristus atbrīvojošo klātbūtni nomainīja pret grēka, likuma utt. verdzību. Francisks piebilda, ka kalpošana likuma burtam ir arī mūsu problēma, daudzu kristiešu problēma, kuri “meklē patvērumu legālismā, kazuistikā”.
Šajā kontekstā pāvests norādīja, ka kristieši iemanto brīvību, saņemot Kristību. Galatiešu vidū bija “iefiltrējušies” daži “viltus brāļi”, lai “izspiegotu” Kristū Jēzū saņemto brīvību un paverdzinātu viņus (sal. Gal 2, 4). “Sprediķošana, kas saindē brīvību Kristū, nav evaņģēliska”, uzsvēra Francisks. “Mēs nekad nevienu nevaram ne piespiest, ne paverdzināt Jēzus vārdā, kurš dara mūs brīvus. Brīvība ir dāvana, kas mums tika dota Kristībā”.
Turpinājumā pāvests norādīja, ka svētā Pāvila mācība ir pāri visam pozitīva mācība. Apustulis piedāvā Jēzus mācību, ko atrodam arī Jāņa evaņģēlijā: “Ja jūs pastāvēsit manā mācībā, tad patiesi jūs būsit mani mācekļi. Un jūs atzīsiet patiesību, un patiesība darīs jūs brīvus” (8, 31-32). Francisks paskaidroja, ka, pirmām kārtām, tajā izskan aicinājums pastāvēt jeb palikt Jēzū, kurš ir patiesības avots, kas mūs dara brīvus. “Kristīgā brīvība balstās uz diviem pamata pīlāriem”, viņš sacīja. “Pirmais – Kunga Jēzus žēlastība; otrais – patiesība, ko mums atklāj Kristus un kas ir Viņš pats”.
Brīvība vispirms ir Dieva dāvana. Brīvība, ko saņēma galatieši, ir Jēzus nāves un augšāmcelšanās auglis. Jaunās dzīves, kas ir saskaņā ar Garu, augļi nāk tikai no Kristus. Patiesās brīvības, tas ir, brīvības no grēka avots ir Kristus krusts – uzsvēra Svētais tēvs. Mēs tiekam atbrīvoti no grēka verdzības caur Kristus krustu. Tas ir Dieva mīlestības noslēpums, ko Pāvils pats pieredzēja. Tāpēc viņš saka ļoti drosmīgus vārdus: “Līdz ar Kristu es esmu piesists krustā” (Gal 2, 19). Viņš piesita krustā “savu miesu līdz ar kaislībām un kārībām” (Gal 5, 24). Pāvests atzina, ka Pāvilam bija liela ticība un ka viņš bija saistīts ar Jēzu ļoti dziļām vienotības saitēm. No vienas puses, mēs jūtam, ka mums tā pietrūkst, bet no otras – apustuļa liecība kalpo mums par iedrošinājumu iet uz priekšu pa brīvības ceļu. “Kristietis ir brīvs, viņam jābūt brīvam”, uzsvēra Francisks, “un viņš ir aicināts neiekrist atpakaļ priekšrakstu, dīvainu lietu verdzībā”.
Brīvības otrais pīlārs ir patiesība. Arī šeit jāatceras, ka ticības patiesība nav abstrakta teorija, bet dzīvā Kristus realitāte, kas tieši ietekmē mūsu personīgo dzīvi. Cik daudzi cilvēki, kuri nav studējuši un pat neprot ne lasīt, ne rakstīt, ir labi izpratuši Kristus vēsti. Viņos ir šī gudrība, kas viņus dara brīvus. Šī Kristus gudrība ienāca līdz ar Kristību caur Svēto Garu.
Pāvests piebilda, ka daudzi cilvēki izdzīvo Kristus dzīvi labāk par dažiem lielajiem teologiem, sniedzot izcilu liecību par to brīvību, kuras avots ir Evaņģēlijs. “Brīvība dara brīvus tādā mērā, kādā tā pārveido cilvēka dzīvi un orientē to uz labo”, uzsvēra Francisks.
Svētais tēvs piebilda, ka patiesības priekšā mums jākļūst iekšēji nemierīgiem. Daži kristieši nekad neuztraucas. Viņi dzīvo kā dzīvojuši. Viņu sirdī nav nekāda nemiera. Taču iekšējs nemiers ir zīme tam, ka mūsos darbojas Svētais Gars – paskaidroja pāvests. Tāpēc mums ir vienmēr jāuzdod jautājumi, lai tādā veidā mēs varētu nonākt aizvien dziļāk pie tā, kas mēs patiesībā esam. Mēs atklāsim, ka patiesības un brīvības ceļš nav viegls, un ka tas sniedzas cauri visai dzīvei. Palikt brīviem ir grūti, taču ne neiespējami. Šajā ceļā mūs pavada Mīlestība, kuras avots ir Kristus krusts, Mīlestība, kas atklāj mums patiesību un sniedz brīvību. Un tas ir laimes ceļš. Brīvība mūs dara brīvus, priecīgus, laimīgus – atgādināja pāvests.
