Meklēt

Sirdis izmaina mīlestības Gars, bet birokrātija Baznīcā cilvēkus attālina

Trešdienas, 27. oktobra, vispārējās audiences laikā, uzrunājot Pāvila VI zālē sapulcējušos svētceļniekus un visas pasaules ticīgos, pāvests turpināja skaidrot apustuļa Pāvila Vēstuli galatiešiem. Viņš brīdināja, ka pastāv “jauno fundamentālistu” kārdinājums, kuri tā vietā, lai atvērtos Dieva mīlestībai un saņemtu Gara augļus, kas ir mīlestība, miers un prieks, mēģina kristīgo dzīvi aprobežot ar priekšrakstiem.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Visa svētā Pāvila sludināšana ir centrēta uz Jēzu un Viņa Lieldienu noslēpumu. Apustulis apgalvo, ka ir Kristus un krustā sistā Kristus sludinātājs (sal. 1 Kor 2, 22). Galatiešiem, kuri tiecas balstīt savu reliģisko dzīvi uz priekšrakstu un tradīciju ievērošanu, viņš atgādina, kur meklējams pestīšanas un ticības pats centrs. Un tā ir Kunga nāve un augšāmcelšanās. Viņš to dara, atklājot viņiem Kristus krusta reālismu.

Skaidrojot Vēstules galatiešiem 5. nodaļas fragmentu (sal. Gal 5, 22-24), pāvests atzina, ka arī šodien daudzi vairāk meklē reliģisko drošību nekā dzīvo un patieso Dievu. Tā vietā, lai ar visu savu būtni pievērstos mīlestības Dievam, viņi koncentrējas uz rituāliem un priekšrakstiem. Vai tas nav “jauno fundamentālistu kārdinājums”? – jautāja Francisks. Viņi baidās iet uz priekšu, tāpēc iet atpakaļ, jo tā jūtas drošāk. Viņi meklē “Dieva drošību”, bet nevis “drošības Dievu”. Tāpēc Pāvils prasa, lai galatieši atgriežas pie būtiskā, pie paša Dieva, kurš krustā sistajā Kristū mums dāvā dzīvību.

“Ja mēs pazaudējam garīgās dzīves stīgu, ja mūs pārņem tūkstošiem problēmu un domu, tad ieklausīsimies Pāvila padomā, tas ir, nostāsimies krustā sistā Kristus priekšā un no Viņa sāksim visu no jauna. Paņemsim rokās krucifiksu un spiedīsim to pie savas sirds, vai arī apstāsimies pielūgsmē Vissvētākā Sakramenta priekšā, kur Jēzus ir mūsu dēļ lauztā Maize, Augšāmcēlies Krustāsistais, Dieva spēks, kas izlej mūsu sirdīs savu mīlestību.”

Uzrunas turpinājumā pāvests mūs aicināja spert soli uz priekšu un sev pajautāt: “Kas notiek, kad mēs lūgšanā satiekam krustā sisto Jēzu?” “Notiek tas, kas notiek zem krusta”, viņš paskaidroja. “Jēzus atdod savu Garu (sal. Jņ 19, 30), tas ir, Viņš atdod savu dzīvību. Un Gars ir garīgās dzīves pirmavots. Tieši Gars izmaina sirdi – nevis mūsu darbi, bet Gars. Nevis mēs, bet Svētais Gars ar savu darbību izmaina mūsu sirdi. Viņš vada Baznīcu, un mēs esam aicināti Viņam paklausīt. Gars dara mūs brīvus. Viņš atjauno Baznīcas kopienu. Svētais Gars dzīvina mūsu kristīgo dzīvi un, pateicoties Viņam, mēs virzāmies uz priekšu savā garīgajā cīņā. Francisks norādīja, ka svētā Pāvila otrā svarīgā mācība Vēstulē galatiešiem attiecas tieši uz garīgo cīņu.

Apustulis runā par diviem pretpoliem – par “miesas darbiem” un “Gara augļiem”. Kas ir miesas darbi? Tā ir tāda rīcība, kas ir pretrunā ar Dieva garu – skaidroja Svētais tēvs. Pāvils tos sauc par miesas darbiem ne jau tāpēc, ka mūsu cilvēciskajā miesā būtu kaut kas nepareizs vai slikts. Ar vārdu “miesa” tiek norādīts uz cilvēku tikai ar šīs zemes dzīves dimensiju – uz tādu, kurš ir noslēgts sevī, seko saviem instinktiem un ir aizslēdzis savas sirds durvis Garam. Savukārt Gars mūs ceļ uz augšu un ļauj mums atvērties uz Dievu un citiem cilvēkiem. Bez tam vārds “miesa” kalpo arī kā atgādinājums, ka viss paiet.

Tātad, Pāvils uzskaita miesas darbus, pie kuriem pieder egoistiska savas seksualitātes izmantošana, okultās darbības, elkdievība un viss, kas apdraud mūsu savstarpējās attiecības, proti, “ienaids, strīdi, nenovīdība, dusmas, nesaticība, skaudība” utt. (sal. Gal 5, 19-21). Tie visi ir miesas “augļi” – piebilda pāvests. Tas ir tīri “cilvēciskas” rīcības, slimīgas cilvēciskas rīcības rezultāts. Normāli, cilvēkam ir savas vērtības, bet šeit ir runa par to, kas ir slimīgs.

Turpretī Gara augļi ir šādi: “mīlestība, prieks, miers, pacietība, laipnība, labprātība, augstsirdība, lēnprātība, uzticība, pieklājība, atturība, šķīstība” (Gal 5, 22-23). To saka svētais Pāvils. Francisks paskaidroja, ka kristieši, kuri Kristībā tika “ietērpti Kristū” (Gal 3, 27), ir aicināti šādi dzīvot.

Šajā sakarā viņš mums ieteica kādu noderīgu garīgo vingrinājumu, proti, pārlasīt Pāvila minēto uzskaitījumu un paraudzīties uz savu rīcību, lai saprastu, vai mēs patiešām dzīvojam saskaņā ar Garu, vai mūsu dzīve nes šos Gara augļus. Piemēram, pirmie trīs  –  mīlestība, miers un prieks – kalpo kā kritērijs, pēc kura var noteikt, vai cilvēkā mājo Svētais Gars. Ja cilvēks ir mierīgs, priecīgs un mīl, viņā mājo Svētais Gars.

Katehēzes noslēgumā pāvests atgādināja, ka šī apustuļa Pāvila mācība ir labs izaicinājums mūsu kopienām. Dažreiz cilvēkam, kurš mēģina tuvoties Baznīcai, rodas iespaids, ka viņš atduras pret biezu pavēļu un priekšrakstu mūri. “Taču tā nav Baznīca!” uzsvēra Francisks. “Tā var būt jebkura asociācija. Patiesībā ticības uz Jēzu Kristu skaistumu nevar apjaust, izvirzot kā izejas punktu pārāk daudzos baušļus…”.

Vienlaikus “Gara dzīvi, kas izpaužas sakramentos, nedrīkst apslāpēt ar birokrātiju, kas aizšķērso pieeju Gara žēlastībai”. Pāvests atgādināja, ka Gars ir sirds atgriešanās rosinātājs. “Un cik bieži”, viņš piebilda, “mēs paši, priesteri vai bīskapi, lai piešķirtu kādu sakramentu, pieņemtu cilvēkus, pieļaujam tik daudz birokrātijas, ka cilvēki saka ‘Nē, šis man nepatīk’ un aiziet projām”. Tie neredz mūsos Svētā Gara spēku, kas mūs visus atjauno. Mums pienākas sludināt Kristu, dzīvojot mīlestības Gara iedvesmā, jo tikai šai Mīlestībai piemīt spēks pievilkt un izmainīt cilvēka sirdi.

27 oktobris 2021, 12:39

Jaunākās audiences

Lasīt visu >