Meklēt

Jēzum, kurš spēj visu, mēs varam lūgt pilnīgi visu

Vai mēs, lūdzot no Dieva kādu žēlastību, ietveram lūgšanā visu savu dzīvi, savus ievainojumus, pazemojumus, salauztos sapņus, kļūdas, un visu to, kas grauž mūsu sirdi? – jautāja pāvests, 24. oktobrī uzrunājot Svētā Pētera laukumā uz lūgšanu “Kunga eņģelis” sanākušos ticīgos. Šajā saulainajā rudens dienā laukums bija pilns ar dažādu zemju svētceļniekiem. Kaut kur pavīdēja arī mūsu kaimiņzemes Lietuvas dzeltenzaļi sarkanais karogs. Francisks pievērsās drosmei ticībā un neatlaidībai lūgšanā.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Šodienas Evaņģēlijs stāsta par Jēzu, kurš, izejot no Jērikas, aklajam, ceļa malā ubagojošajam Bartimejam atgriež redzi (sal Mk 10, 46-52). Tā ir Jēzus pēdējā tikšanās pirms ieiešanas uz Lieldienām Jeruzalemē, un ir ļoti svarīga. Bartimejs bija pazaudējis redzi, bet ne balsi – precizēja pāvests. Kad viņš dzird, ka garām iet Jēzus, sāk kliegt: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Viņš kliedz un kliedz. Mācekļiem un pūlim tas nepatīk, un tie viņu norāj, lai apklust. Taču viņš kliedz vēl skaļāk: “Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Jēzus dzird, un tūlīt apstājas.

Dievs vienmēr dzird nabaga saucienu – piebilda Francisks. Bartimejs ar savu kliegšanu Viņu netraucē. Taisni otrādi, Kungs pamana, ka tas ir ticības pilns sauciens. Tā ir uzstājīga ticība, kas nebaidās klauvēt pie Dieva sirds pat tad, kad sastopas ar neizpratni un pārmetumiem. Un šeit slēpjas brīnuma sakne. Patiešām, Jēzus viņam saka: “Tava ticība tevi ir izglābusi”.

Bartimeja ticība atklājas lūgšanā. Tā nav kautrīga, parasta lūgšana – skaidroja Svētais tēvs. Saucot Jēzu par “Dāvida dēlu”, šis aklais atzīst, ka Jēzus ir Mesija, ka Viņš ir Kungs. Saucot Viņu vārdā “Jēzus”, Bartimejs apliecina savu uzticēšanos. Viņš nebaidās no Jēzus, neturas no Viņa pa gabalu. Aklais no sirds vēršas pie Dieva kā sava drauga un atklāj Viņam savu traģēdiju. No Jēzus Viņš neprasa kādu monētu, bet prasa visu. No tā, kurš var visu, Bartimejs prasa visu: “Apžēlojies par mani!” Viņš lūdz, lai Dievs ir viņam žēlsirdīgs, lai apžēlojas par viņu pašu, viņa dzīvi. Tas nav maznozīmīgs lūgums, jo ar to tiek piesaukta Dieva līdzjūtība, žēlsirdība, maigums – atzina Francisks.

Bartimejs nelieto daudzus vārdus. Viņš pasaka galveno un uzticas Dieva mīlestībai, kā rezultātā viņa dzīve var atplaukt. Dievs var paveikt to, kas cilvēkiem nav iespējams. Tāpēc viņš nelūdz no Kunga nabagdāvanas, bet atklāj Viņam visu – savu aklumu un savas ciešanas, kas neaprobežojās tikai ar nespēju redzēt. Aklums bija aisberga redzamā daļa, bet viņa sirdī noteikti bija citas rētas, pazemojumi, salauztie sapņi, kļūdas, graušana. Viņš lūdzās ar sirdi. Un kā ir ar mums? – jautāja pāvests.

“Vai mēs, lūdzot no Dieva kādu žēlastību, ietveram lūgšanā arī savu dzīvesstāstu, ievainojumus, pazemojumus, salauztos sapņus, kļūdas, to, kas grauž mūsu sirdi?”

Svētais tēvs aicināja arī mūs šādi lūgties: “Jēzu, Dāvida dēls, apžēlojies par mani!” Bez tam viņš mūs aicināja sev pajautāt: “Kā ir ar manu lūgšanas dzīvi?” Vai es neatlaidīgi un drošsirdīgi lūdzos, vai tikai aprobežojos ar kādu īsu formālu sveicieniņu, kad tas ienāk prātā? Šādas remdenās lūgšanas nekam nelīdz! – uzsvēra pāvests. Vai manai lūgšanai ir “substance”? Vai es Kunga priekšā atklāju savu sirdi visā tās kailumā? Vai tā ir konkrēta? Vai varbūt tā ir pavirša, virspusīga, kur izpildu tikai rituālus, bet neielieku savu sirdi un mīlestību?

Kad ticība ir dzīva, tad arī lūgšana ir sirsnīga – atgādināja Francisks. Tad lūdzējs neubago druskas, neaprobežojas ar tā brīža vajadzībām, bet lūdz visu. Jēzum, kurš var visu, viņš lūdz visu. “Neaizmirstiet to”, piekodināja pāvests. “Jēzum, kurš var visu, ir jālūdz visu, neatlaidīgi Viņa priekšā. Viņš nevar sagaidīt, kad varēs izliet mūsu sirdīs savu žēlastību un prieku. Taču mēs, diemžēl, ieturam distanci – varbūt tāpēc, ka kautrējamies, vai arī slinkuma vai neticības dēļ”.

Daudzi no mums, lūdzoties, netic, ka Kungs var izdarīt brīnumu – sacīja pāvests un kārtējo reizi pastāstīja Argentīnā notikušo atgadījumu ar slimo meitu un viņas tēvu. Kad ārsts vecākiem pateica, ka deviņus gadus vecā meita nakti vairs neizturēs un nomirs, tad tēvs steigšus kāpa autobusā un devās uz 70 km attālo Dievmātes svētnīcu. Baznīca jau bija slēgta, un šis vīrs, iekrampējies tās vārtos, visu nakti pavadīja, lūdzoties: “Kungs, izglāb viņu! Kungs, ļauj, lai viņa dzīvo!” Viņš lūdzās uz Dievmāti, lūdzās visu nakti, no visas sirds saucot uz Dievu. Kad viņš no rīta atgriezās slimnīcā, atrada sievu raudam un nodomāja, ka meitene ir mirusi. Sieva teica: “Nevar saprast, kas notika. Ārsti saka, ka notika kaut kas dīvains. Šķiet, ka viņa ir izveseļojusies”.

Šī vīra, kurš lūdza visu, sauciens tika izklausīts. Kungs viņu uzklausīja. Svētais tēvs piebilda, ka tas nav izdomāts stāsts, bet reāls notikums, ko viņš pats savā laikā pieredzēja savām acīm. Vai mēs, lūdzoties, esam tik pat drosmīgi? – viņš jautāja. Tam, kurš spēj visu, lūgsim visu! Lai Jaunava Marija māca mūs vērsties pie Dieva ar visu savu sirdi, ticot, ka Viņš uzmanīgi klausās katru mūsu lūgšanu – novēlēja pāvests.

24 oktobris 2021, 12:43

L’Angelus è una preghiera recitata in ricordo del Mistero perenne dell’Incarnazione tre volte al giorno: alle 6 della mattina, a mezzogiorno e alla sera verso le 18, momento nel quale viene suonata la campana dell’Angelus. Il nome Angelus deriva dal primo versetto della preghiera – Angelus Domini nuntiavit Mariae – che consiste nella lettura breve di tre semplici testi che vertono sull’Incarnazione di Gesù Cristo e la recita di tre Ave Maria. Questa preghiera è recitata dal Papa a Piazza San Pietro a mezzogiorno la domenica e nelle Solennità. Prima della recita dell’Angelus, il Pontefice tiene anche un breve discorso prendendo spunto dalle Letture del giorno. Seguono i saluti ai pellegrini.
Dalla Pasqua fino a Pentecoste, al posto dell’Angelus viene recitato il Regina Coeli, che è una preghiera in ricordo della Risurrezione di Gesù Cristo, al termine della quale viene recitato il Gloria per tre volte.

Pēdējie 'Kunga eņģelis'

Lasīt visu >