Francisks Eiropas bīskapiem: "Tikai mīlestība piepilda sirdi"

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Uzrunājot Eiropas bīskapus, pāvests savā homīlijā pievērsās trīs atslēgas vārdiem: pārdomāt, atjaunot, redzēt. “Baznīcas durvīm jābūt atvērtām”, viņš piekodināja. Eiropa ir “saslimusi ar nogurumu”, no sava redzesloka pazaudējusi tās dibinātāju tālredzīgo skatījumu; Baznīca koncentrējas uz debatēm un stratēģijām, nereti esot ar “slēgtām durvīm. Šajā sakarā Svētais tēvs lielu uzmanību pievērsa atjaunotnei. Tāpat kā svētie – Mārtiņš, Francisks, Dominiks, tēvs Pio, Benedikts, Kirils un Metodijs, Brigita, Katrīna un Terēze, – tā arī katrs šodienas kristietis, neraugoties uz savu vājumu, ir aicināts atjaunot Veco kontinentu.

Vispirms katrs kristietis ir aicināts “pārdomāt” par to, kādi ir Eiropas kristieši. Pāvests atzina, ka mums ir kārdinājums dzīvot ērti savās struktūrās, mājās un baznīcās, kamēr visapkārt iztukšojas dievnami un Jēzus tiek aizvien vairāk aizmirsts.

“Padomāsim”, viņš mudināja, “cik cilvēki vairs nealkst un neslāpst pēc Dieva! Ne jau tāpēc, ka tie būtu slikti cilvēki, nē, bet tāpēc, ka nav kas viņos rada ticības apetīti un atkal izraisa tās slāpes, kas ir cilvēka sirdī (…) un kuras vieglā, taču smacējošā patēriņa diktatūra mēģina iznīdēt.”

Daudziem rūp tikai materiālās vajadzības, bet tie neizjūt Dieva trūkumu. Mēs, protams, par to raizējamies, taču cik daudz patiešām arī darām šīs lietas labā? Ir viegli nosodīt to, kurš netic, ir viegli uzskaitīt sekularizācijas, relatīvisma un daudzu citu “-ismu” iemeslus, bet īstenībā tas ir bezjēdzīgi. Tāpēc ir jāuzdod jautājums: “Vai mēs jūtam līdzi tiem, kuriem nav bijusi tā laime satikt Jēzu, vai kuri ir to pazaudējuši? Vai mēs, kuriem dzīvošanai nekā netrūkst, slīgstam pašapmierinātumā, vai tomēr raizējamies, redzot, ka daudzi brāļi un māsas ir tālu no tā prieka, ko sniedz Jēzus? Francisks mudināja pievērst uzmanību šiem jautājumiem, kā arī aicināja pārdomāt vēl vienu aspektu, kas saistās ar tuvākmīlestības trūkumu.

“Tuvākmīlestības trūkums ir iemesls tam, ka esam nelaimīgi”, viņš sacīja, “jo tikai mīlestība piepilda sirdi”. Dažreiz mēs paliekam noslēgti savās interesēs un Baznīcā koncentrējamies uz dažādām pozīcijām, debatēm, plāniem un stratēģijām, kā rezultātā pazaudējam no sava redzesloka īsto, tas ir, Evaņģēlija programmu, dedzību tuvākmīlestībā un nesavtību.

Pārdomas ved pie atjaunotnes darba. Kāda atjaunotne ir vajadzīga Eiropas kopējām mājām? Šajā sakarā Francisks norādīja, ka jānoliek pie malas izdevīgos tūlītējos risinājumus un jāatgriežas pie tēvu dibinātāju tālredzīgā skatījuma, pie pravietiskā un vienotā skatījuma, jo viņi nemeklēja īslaicīgas vienošanās, bet sapņoja par nākotni visu labā. Tā tika veidotas Eiropas mājas sienas un tikai tādā veidā varēs tās nostiprināt.

Tas pats attiecas arī uz Baznīcu – turpinājumā atgādināja pāvests. Lai padarītu to skaistu un viesmīlīgu, ir kopā jāraugās uz nākotni, nevis jāmēģina restaurēt pagātni. Protams, atjaunotni jāsāk no pamatiem, jāsāk ar Baznīcas dzīvo tradīciju, ar Dieva pielūgsmi un tuvākmīlestību. Šo atjaunotnes darbu Eiropas Bīskapu konferenču padome jau uzsāka pēdējo 50 gadu laikā. Francisks pateicās par šo ne jau viegli veicamo uzdevumu un iedrošināja iet uz priekšu, nekad nepadodoties mazdūšībai un rezignācijai. Viņš mudināja strādāt ar pārliecību, ka tas ir brīnišķīgs darbs, ko aicina darīt Kungs, kā arī strādāt tā, lai Baznīcas durvis būtu atvērtas visiem.

Homīlijā pāvests norādīja uz svēto paraugu, kuri sāka ar sevi un izmainīja savu dzīvi, pieņemot Dieva žēlastību. Viņi neraizējās par tumšajiem laikiem, pretestībām un vienu vai otru šķelšanos. Tādas bija vienmēr. Viņi nezaudēja laiku, kritizējot un meklējot vainīgos. Viņi izdzīvoja Evaņģēliju. Svētie Dieva lēnprātīgās mīlestības spēkā iemiesoja Viņa paša stilu, kas izpaudās tuvībā, līdzjūtībā un maigumā. Viņi cēla klosterus, apstrādāja zemi, palīdzēja cilvēkiem un veselām tautām atgūt dzīvības elpu. Francisks piebilda, ka viņiem nebija nekādu sociālo programmu, bet – tikai Evaņģēlijs.

Ja mēs atjaunosim šādā veidā, mēs dosim iespēju saviem brāļiem un māsām redzēt. Daudzi Eiropā redz ticību kā déjà vu, kā pagātnes palieku. Tas ir tāpēc, ka viņi nav redzējuši Jēzu darbojamies savā dzīvē. Un tā iemesls ir tāds, ka mēs ar savu dzīvi neesam pietiekoši Viņu tiem rādījuši. Viņi neieraudzīs to, kurš mīl katru no savām avīm, sauc viņas vārdā un nes uz saviem pleciem. Pāvests atgādināja, ka šī dievišķā, žēlsirdīgā un visspēcīgā mīlestība ir mūžīgais Evaņģēlija jaunums, un tas prasa no mums gudrus un drosmīgus lēmumus, kas tiktu pieņemti šīs neprātīgās mīlestības vārdā, ar kādu Kristus mūs izglāba.