Katehizācijai jāpaliek par dzīvu tradīciju
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Uz tikšanos ar Svēto tēvu ieradās aptuveni 80 cilvēki, kuri piedalījās Pontifikālās Jaunās evaņģelizācijas veicināšanas padomes rīkotajā konferencē par tematu: “Katehēze un katehēti jaunās evaņģelizācijas labā”. Pāvests vēlēja, lai katehēti Evaņģēlija sludināšanai atrod jaunus “alfabētus”.
Vispirms Francisks pieminēja savu tikko aizritējušo apustulisko ceļojumu un Euharistiskā kongresa noslēgumu Budapeštā, vēloties ar to uzsvērt, ka tieši Euharistijā ir meklējams spēks un dzinējspēks Evaņģēlija sludināšanai. “Mēs nedrīkstam aizmirst, ka katehēzes priviliģētā vieta ir tieši Euharistijas svinības”, viņš sacīja, “kur brāļi un māsas sapulcējas kopā, lai aizvien labāk atklātu dažādus Dieva klātbūtnes veidus viņu dzīvē”. Turpinājumā pāvests atgādināja:
“Katehēze nav abstrakta teorētisko zināšanu tālāk nodošana, kuras vajadzētu iekalt galvā kā matemātikas vai ķīmijas formulas. Tā drīzāk ir mistagoģiska to cilvēku pieredze, kuri iemācās satikt brāļus tur, kur tie dzīvo un strādā, jo viņi paši satika Kristu, kurš viņus paaicināja kļūt par mācekļiem misionāriem”.
Šajā sakarā Francisks uzsvēra, ka katehēzes “sirds” ir augšāmcēlušais Kristus. “Augšāmcēlušais Jēzus Kristus tevi mīl un nekad tevi neatstāj!” – tā ir katehēzes “sirds”. Viņš paskaidroja, ka tāpēc iedibināja katehēta kalpojumu. Katehēti ir liecinieki, kuri kalpo kristīgajai kopienai, lai palīdzētu padziļināt ticību konkrētajos ikdienas dzīves apstākļos.
Tie ir cilvēki, kuri prot būt atvērti un pieņemt, un veidot vajadzīgās tuvības saites, kas ļauj labāk novērtēt Dieva Vārdu un svinēt Euharistijas noslēpumu, nesot labo darbu augļus – sacīja pāvests. Šajā sakarā viņš pieminēja divas savas katehētes, kuras viņu sagatavoja Pirmajai Svētajai Komūnijai un ar kurām viņš uzturēja sakarus arī kā priesteris un vēlāk kā bīskaps. Francisks izjuta pret viņām lielu cieņu un pateicību.
Uzrunā pāvests vēlreiz atsauca atmiņā savu apustulisko ceļojumu – šoreiz vizīti Slovākijā, atgādinot, ko viņš sacīja pirmdien Bratislavas katedrālē. Tur viņš teica, ka evaņģelizācija nav tīra pagātnes atkārtošana. Tiem, kuri evaņģelizē, ir jābūt radošiem. Tas ir radošums, kura avots ir Svētais Gars. Tādi bija svētie – piemēram, Kirils un Metodijs vai Bonifācijs. Lai varētu nodot tālāk Evaņģēliju, veikt ticības inkulturāciju, Viņi pavēra jaunus ceļus, izgudroja jaunus izteiksmes veidus, jaunus “alfabētus”. Tas prasa prasmi ieklausīties cilvēkos, ieklausīties tautās, viņu kultūrā, vēsturē.
Runa nav par virspusēju klausīšanos, kad domājam par jau gatavām atbildēm, ko nesam savā čemodāniņā. Runa ir par patiesu ieklausīšanos. Katehizācija ir tradīcija, taču tai jāpaliek par dzīvu tradīciju. Šī cēlā Eiropas kristīgā tradīcija nedrīkst pārvērsties par vēsturisku relikviju – uzsvēra Francisks. Tādā gadījumā tā vairs nebūs “tradīcija”. Tradīcija ir vai nu dzīva vai arī tās nav pavisam. Un katehizācija ir dzīva tradīcija, Evaņģēlija vēsts tālāknodošana. Pāvests piebilda, ka katehētam ir jābūt iekšēji brīvam.
