Francisks atskatās uz savu ceļojumu uz Budapeštu un Slovākiju

Trešdienas, 22. septembra, vispārējās audiences laikā pāvests atskatījās uz savu apustulisko ceļojumu uz Budapeštu un Slovākiju. Tas bija “lūgšanas” svētceļojums, svētceļojums “pie saknēm” un “cerības” svētceļojums – viņš sacīja.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Apustuliskais ceļojums iesākās svētdien, 12. septembrī, un noslēdzās pagājušo trešdien, 15. septembrī. Tā pirmais posms noritēja Budapeštā. Francisks ieradās Ungārijas galvaspilsētā, lai ar Svēto Misi noslēgtu Starptautisko Euharistisko kongresu.

Pirmais aspekts: lūgšana

Runājot par šo notikumu, viņš atzina, ka Euharistija ir Dieva tautas nemitīgas atdzimšanas avots. Tās svinību laikā virs altāra atradās krusts, kas rāda to pašu virzienu, kuru rāda Euharistija, proti, pazemīgas un nesavtīgas mīlestības ceļu, izturēšanās pret visiem ar cieņu ceļu, ticības ceļu, kas attīra no pasaulīguma un ved pie būtiskā. “Šī ticība vienmēr attīra un attālina no pasaulīguma, kas mūs visus iznīcina”, uzsvēra pāvests, norādot, ka pasaulīgums ir kā tārps, kas saēd no iekšpuses.

Lūgšanas svētceļojums noslēdzās Slovākijā Sāpju Dievmātes svētkos, kas šajā zemē ir brīvdiena. Šaštinas svētnīcā Francisks celebrēja Svēto Misi, kurā, tāpat kā Budapeštā, ticīgie piedalījās ļoti kuplā skaitā. Slovāki dedzīgi godina Septiņu Sāpju Dievmāti. “Tādējādi mans svētceļojums bija lūgšanas svētceļojums pašā Eiropas sirdī”, viņš sacīja. “Tas iesākās ar adorāciju un noslēdzās ar tautas dievbijību”.

Turpinot katehēzi, pāvests skaidroja, ka Dieva tauta vispirms ir aicināta lūgties. Tā ir aicināta pielūgt, lūgties, soļot, svētceļot, gandarīt un tanī visā piedzīvot mieru un prieku, ko mums dāvā Kungs. Tādai jābūt mūsu dzīvei – viņš uzsvēra. Tai jākļūst par adorāciju, lūgšanu, iešanu, svētceļošanu, gandarīšanu. Un tam ir īpaša nozīme Eiropas kontinentā, kur patēriņš un vienveidīgās domas tvaiki slīcina Dieva klātbūtni. Francisks norādīja, ka vienveidīgā doma ir veco un jauno ideoloģiju samaisījuma rezultāts, un tas mūs attālina no Dieva. Vienīgā atbilde ir lūgšana un mīlestība, pazemīga mīlestība, kas kalpo. Kristieša aicinājums ir kalpošana.

Runājot par tikšanos ar Kristum ticīgajiem, kuri savā laikā piedzīvoja ateistu vajāšanas, un ebrejiem, kuri cieta holokaustu, pāvests norādīja, ka lūgšana nepastāv bez atmiņas. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka mums, lūdzoties, ir jāpatur prātā savas dzīves un savas tautas pagātnes notikumi.

Otrais aspekts: saknes

Kristīgās saknes Slovākijā iesniedzas 9. gadsimtā. Pāvests atzina, ka šajā ceļojumā uz Budapeštu un Slovākiju viņu “pavadīja” svētie Kirils un Metodijs. “Es manīju šo sakņu spēku Svētā Krusta paaugstināšanas svētkos Prešovā svinot dievišķo liturģiju bizantiešu ritā”, apliecināja Francisks. “Es vairākkārt uzsvēru, ka šīs saknes ir aizvien dzīvas”. Viņš norādīja, ka tās ir jāsargā un jāsaglabā. Taču ne kā muzeja eksemplāri, ne ideoloģiju apvītas, ne izmantotas dažādām interesēm. Tas nozīmētu tās noliegt un padarīt bezjēdzīgas. Kirils un Metodijs nav, lai mēs viņus tikai pieminētu, bet ir, lai atdarinātu. Viņi ir mūsu skolotāji, kuri atklāj, kādam jābūt evaņģelizācijas garam un metodēm, kā arī, kādiem jābūt mūsu pūliņiem sabiedrības labā.

Pāvests atzina, ka šī ceļojuma laikā bieži domāja par Eiropas Savienības tēviem jeb dibinātājiem. Par kādu Eiropu viņi sapņoja? Ne jau kā par kādu “aģentūru, kas izplatīs modes ideoloģiskās kolonizācijas”. Francisks atgādināja, ka saknes ir nākotnes garants, jo ar tām saistās liela cerība, un šajā kontekstā aicināja arī mūs atcerēties savas saknes.

“Tu vari augt tādā mērā, kādā esi saistīts ar saknēm, jo tu saņem no tām spēku.”

"Ja tu apgriezīsi saknes, [ieviesīsi] visu jauno, jaunas ideoloģijas, tu nekur netiksi”, viņš brīdināja. “Tas neļaus tev augt. Tas slikti beigsies”.

Trešais aspekts: cerība

Svētais tēvs norādīja, ka šis svētceļojums bija arī cerības svētceļojums. Košicē viņš tikās ar jauniešiem. Francisks atzina, ka viņš saskatīja šo jauniešu acīs lielas cerības. “Tas, ka varēju redzēt daudzus jaunos pārus, daudzus bērnus, deva arī man cerību”, viņš sacīja. “Es domāju par demogrāfisko ziemu, ko mēs piedzīvojam. Šīs zemes plaukst, pateicoties jaunajiem pāriem un bērniem. Tā ir cerības zīme”.

Atminoties slovāku jaunietes, svētīgās Annas Kolesarovas liecību, kura par savas cieņas aizstāvēšanu samaksāja ar savu dzīvību, pāvests uzstājīgi atgādināja, ka vardarbība pret sievietēm ir atklāta rēta.

Viņš apliecināja, ka saskatīja cerību daudzos cilvēkos, kuri klusi rūpējas par savu tuvāko, ar to domājot, piemēram, par Žēlsirdības misionārēm, kuras Bratislavā vada “Betlēmes centru” un palīdz dzīves pabērniem. Viņas lūdzas un kalpo. Viņas daudz lūdzas un daudz palīdz citiem. Pāvests atzina, ka šīs māsas ir mūsdienu civilizācijas varones. Turpinājumā viņš pieminēja tikšanos arī ar romu kopienu. “Romi ir mūsu brāļi”, atgādināja pāvests. “Mums viņus jāpieņem un jābūt viņiem tuviem”.

Svētais tēvs paskaidroja, ka šī cerība, šī Evaņģēlija cerība, ko viņš saskatīja sava ceļojuma laikā, piepildās jeb konkretizējas tikai tad, kad tai pievienojam otru vārdu: “kopā”. Cerība nekad nepieviļ, taču tā nekad nevar būt viena pati. “Budapeštā un Slovākijā mēs sapulcējāmies kopā ar katoļu Baznīcas dažādu ritu [ticīgajiem], kopā ar citu kristīgo konfesiju brāļiem, kopā ar brāļiem ebrejiem, kopā ar citu reliģiju ticīgajiem, kopā ar visvājākajiem”, sacīja pāvests, norādot, ka tas ir ceļš. Par cerīgu nākotni varam runāt tikai tad, ja ejam kopā, nevis vieni paši.

Katehēzes noslēgumā Francisks pateicās Ungārijas un Slovākijas bīskapiem, valdībai un prezidentiem, visiem ceļojuma organizētājiem, brīvprātīgajiem un katram, kurš pavadīja viņu šajā ceļā ar savām lūgšanām, un lūdza pievienot vēl vienu lūgšanu, proti, par to, lai ceļojuma laikā iesētās sēklas nestu labus augļus.

22 septembris 2021, 12:34

Jaunākās audiences

Lasīt visu >