Sirds dziedināšana sākas ar klausīšanos
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Šai dienai veltītajā Evaņģēlija fragmentā tiek runāts par kurlmēmā izdziedināšanu (sal. Mk 7, 31-37). Atšķirībā no citām reizēm, kad, lai izdziedinātu kādu slimo, pietika ar roku uzlikšanu, šoreiz Jēzus veic vairākus īpašus žestus. Viņš ieliek kurlmēmā ausīs savus pirkstus, aizskar ar siekalām viņa mēli, paskatās uz debesīm, nopūšas un saka “Atveries!”. Kāpēc Jēzus tā dara? Varbūt tāpēc, ka šī slimā cilvēka stāvoklim ir kāda īpaša simboliska nozīme, un šeit ir kaut kas sakāms mums visiem – skaidroja pāvests. Runa ir par kurlumu. Šis cilvēks nespēja runāt tāpēc, ka nevarēja dzirdēt. Tāpēc Jēzus vispirms sāk ar viņa ausīm.
Mums visiem ir ausis, bet bieži vien mēs nedzirdam – turpināja Francisks, norādot uz iekšēju kurlumu. Šodien mēs varam lūgt Jēzu, lai viņš mums pieskaras un mūs izdziedina. Iekšējais kurlums ir sliktāks par fizisko, jo tas ir sirds kurlums. Mēs, steigas pārņemti, aizņemti ar neskaitāmām lietām, ar savu sakāmo un darāmo, neatrodam laiku, lai apstātos un ieklausītos otrā. Mums pastāv draudi kļūt “necaurlaidīgiem” un neatvēlēt savā sirdī vietu tam, kuram ir vajadzīgs, lai viņu uzklausītu. Tie var būt bērni, jaunieši, vecie ļaudis, cilvēki, kuriem nav vajadzīgi daudzi vārdi un sprediķi, bet vienkārši – lai viņos ieklausītos.
Svētais tēvs aicināja, lai mēs sev pajautājam, kā mums iet ar klausīšanos. Vai es protu veltīt laiku tam, kurš ir man blakus? To vajadzētu padomāt mums visiem, bet jo īpaši priesteriem. Priesteris nedrīkst steigties, viņam jāieklausās cilvēkos. Viņam ir jāklausās un jāskatās, kā cilvēkam palīdzēt, taču vispirms viņam viņā ir jāieklausās. Arī mums visiem vajadzētu vispirms klausīties un tikai tad atbildēt – norādīja Francisks, aicinot padomāt, piemēram, par ģimenes dzīvi. Cik bieži mēs runājam, vispirms neieklausījušies, un visu laiku atkārtojam vienu un to pašu! Nespējīgi klausīties, mēs vienmēr sakām to pašu. Taču dialoga atjaunotne bieži vien sākas nevis no vārdiem, bet no klusuma, no pacietīgas otra cilvēka uzklausīšanas, no ieklausīšanās viņā. Sirds dziedināšana sākas ar klausīšanos – uzsvēra pāvests.
Tas pats sakāms par attiecībām ar Kungu – viņš norādīja. Mēs labi darām, ja griežamies pie Viņa ar dažādiem lūgumiem, bet būtu vēl labāk, ja vispirms Viņā ieklausītos. To prasa Jēzus. “Klausies, Izraēl!” Viņš saka. Tikai tad piebilst: “Tev būs mīlēt Kungu, savu Dievu, no visas savas sirds… un savu tuvāko kā sevi pašu” (Mk 12, 28-31). Vispirms izskan vārds “Klausies!” Francisks aicināja padomāt, vai mēs protam ik dienas apstāties un ieklausīties Kungā. Mēs dzirdam tūkstošiem vārdu, bet neatrodam laiku, lai ļautu sevī atbalsoties nedaudziem Evaņģēlija vārdiem.
Jēzus ir Vārds – atgādināja Svētais tēvs. Ja mēs neapstāsimies, lai Viņā ieklausītos, Viņš paies garām, bet ja veltīsim laiku Evaņģēlijam, tad atradīsim savas garīgās veselības atslēgu. Šajā sakarā pāvests ieteica kādas “zāles”: katru dienu veltīt mazliet laika klusumam un ieklausīties; mazāk nevajadzīgu vārdu, bet vairāk Dieva Vārda. “Lai arī mēs šodien saklausām šo Jēzus vārdu ‘Atveries!’ Jēzu, es gribu atvērties Tavas Vārdam, atvērties un klausīties. Jēzu, dziedini manu sirdi no noslēgšanās, dziedini manu sirdi no steigas, dziedini manu sirdi no nepacietības”, lūdzās Francisks. Viņš novēlēja, lai Jaunava Marija, kura ar atvērtu sirdi klausījās Vārdu, kas Viņā tapa Miesa, palīdz mums ar paklausīgu, pacietīgu un vērīgu sirdi ik dienas saklausīt Viņas Dēlu Evaņģēlijā un savos brāļos un māsās.
