Lai pēc pandēmijas atspertos, vajadzīga visu atbildība
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Vatikāna valsts sekretāra, kardināla Pjetro Parolina parakstītajā vēstījumā Francisks sveic tikšanās dalībniekus un norāda, cik svarīgi tagad ir “atsperties” ar “pareizo kāju”, lai neizniekotu iespēju, ko mums pavēra pandēmijas krīze. Tieši “atsperšanās” (jeb “atsākšana”) ir atslēgas vārds. Taču tas nenotiek automātiski, jo katrā cilvēciskajā iniciatīvā ietilpst brīvība – atgādina Francisks, atsaucoties uz sava priekšgājēja Benedikts XVI teikto. Pēdējais raksta: “Brīvība paredz, lai fundamentālos jautājumos katrs cilvēks (…) būtu jauns sākums. (…) Brīvība ir aizvien no jauna jāiegūst labajam” (Spe salvi, 24). Šajā ziņā drosme riskēt ir vispirms brīvības akts – piebilst pāvests Francisks.
Vēstījumā Svētais tēvs atzīst, ka, neraugoties uz piespiedu fizisko distancēšanos, pandēmija atkal nostādīja centrā personu un izraisīja virkni būtisku jautājumu par dzīves jēgu un nozīmi, kā arī pamodināja cilvēkos lielāku atbildības sajūtu. Sabiedrībai ir vitāli vajadzīgas atbildīgas personas – uzsver Francisks. Ja trūkst atbildīgu personu, tad sabiedrība nav sabiedrība, bet ir nejauša tādu būtņu agregācija, kuras nezina, kāpēc atrodas kopā. Tad vienīgais, kas satur tās kopā, ir salts aprēķins un savtīgas intereses, kas ienes vienaldzību pret visu un visiem. Tie, kuriem ir svarīga varas un naudas elkdievība, drīzāk grib redzēt sev apkārt indivīdus nekā personas, tas ir, tādus, kuru “es” koncentrējas uz savām vajadzībām un savām subjektīvajām tiesībām, nevis tādus, kuru “es” ir atvērts citiem un vērsts uz to, lai veidotu brālīgu un sociāli draudzīgu “mēs”.
Turpinājumā pāvests norāda, ka tieši persona ir tas punkts, no kurienes viss var atsākties. Lai atjaunotu sabiedrību, protams, ir vajadzīgi resursi un līdzekļi, taču pāri visam ir nepieciešams kāds, kuram pietiktu drosmes teikt “es” – teikt to atbildīgi, bet nevis egoistiski, ar savu dzīvi parādot, ka var iesākt dienu ar pamatotu cerību.
Taču no kurienes var nākt šī drosme pateikt “es”? Šīs drosmes avots ir “satikšanās” žēlastība. Drosme pateikt “es” rodas patiesības priekšā, un patiesība ir klātbūtne. Kopš Vārds kļuva Miesa un iemājoja mūsu vidū, Dievs deva cilvēkam iespēju izrauties no savām bailēm un, sekojot Viņa Dēlam, kurš nomira un augšāmcēlās, atrast enerģiju labajam – skaidro Francisks.
Pāvests norāda, ka draudzīgās attiecības ar mūžīgo Tēvu, piešķir konsistenci cilvēka “es”, atbrīvo viņu no bailēm un palīdz atvērties pasaulei, ieņemot pozitīvu nostāju. Pateicoties šīm attiecībām, cilvēkā rodas vēlme pēc labā. Atsaucoties uz savu apustulisko pamudinājumu Evangelii gaudium, Svētais tēvs raksta: “Katra autentiska patiesības un skaistuma pieredze jau pati meklē izplatīšanās ceļus, un katrs cilvēks, kas izdzīvo dziļu atbrīvošanu, līdz ar to iegūst lielāku jūtīgumu attiecībā uz citu vajadzībām. Izplatoties labais iesakņojas un attīstās” (9). Tālāk viņš norāda, ka šī pieredze ir cerības drosmes avots. Satikšanās ar Kristu paplašina dzīves apvāršņus un piešķir tai stipru cerību, kas nepieviļ. Ticība nav patvērums bailīgajiem, bet dzīves paplašināšana. Pateicoties ticībai, atklājam savu cēlo aicinājumu, tas ir, aicinājumu mīlēt (sal. Lumen fidei, 53).
Kristieša drosmes dziļākais iemesls ir Kristus – uzsver Francisks. Mūsu drošība ir augšāmcēlušais Kungs, kas pat dzīves vētrās ļauj mums piedzīvot dziļu mieru. Svētais tēvs novēl Rimini tikšanās dalībniekiem būt šīs patiesības dzīviem lieciniekiem, pieņemot par savu to uzdevumu, uz kuru pāvests norāda dokumentā Evangelii gaudium. Tajā viņš raksta: “Daudzi (…) arī senas kristīgas tradīcijas zemēs klusībā meklē Dievu, ilgojoties ieraudzīt Viņa vaigu. (…) Kristiešu pienākums ir to pasludināt visiem bez izņēmuma. Viņiem tas jādara nevis kā tādiem, kas uzspiež citiem jaunas saistības, bet kā tādiem, kas dalās savā priekā, paver jaunus skaistus apvāršņus, piedāvā brīnišķīgu mielastu” (14).
Tas, ko Francisks sagaida no tikšanās dalībniekiem, ir izteikts minētajā dokumentā. Tajā lasām: “Jāatrod sevī drosme atklāt jaunas zīmes, jaunus simbolus, jaunus veidus, kā sludināt Vārdu, (…) kas ir kļuvuši sevišķi pievilcīgi citiem” (EG 167). Vēstījuma noslēgumā pāvests atgādina, ka tas ir ieguldījums, ko tikšanās var dot šajā atsākšanas procesā, apzinoties, ka ticība liek mums doties ceļā un padara mūs spējīgus liecināt un veidot ar visiem dialogu, nevienu neizslēdzot, jo ticības uz Kristu apvārsnis ir visa pasaule.
