Dievu jāmeklē ikdienas dzīvē un attiecībās, nevis kaut kur ārpusē
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Dzirdot vai lasot šai dienai veltīto Evaņģēlija fragmentu (sal. Jņ 6, 60-69), mēs uzzinām, kā reaģē mācekļi un pūlis, kad Jēzus runā par Viņa Miesas ēšanu un Viņa Asiņu dzeršanu. Tas notiek pēc maizes pavairošanas brīnuma. Jēzus aicina ieticēt Viņam – ticēt, ka Viņš ir īstā maize, kas nokāpusi no debesīm, ka Viņš ir dzīvības maize. Kungs atklāj, ka maize, ko Viņš dos, ir Viņa Miesa un Viņa Asinis. Šie vārdi liekas cieti un nesaprotami klausītājiem, tāpēc, kā vēstī Evaņģēlijs, daudzi Jēzus mācekļi atkāpās un vairs nesekoja Viņam. Tad Jēzus jautā divpadsmit apustuļiem: “Vai arī jūs gribat aiziet?” Un Pēteris visu vārdā apstiprina lēmumu palikt ar Viņu: “Kungs, pie kā lai mēs ejam? Tev ir mūžīgās dzīves vārdi. Un mēs ieticējām un pazinām, ka Tu esi Dieva Svētais”. Francisks piebilda, ka tas ir skaists ticības apliecinājums.
Runājot par tiem, kuri atkāpjas un pieņem lēmumu nesekot Jēzum, pāvests izvirzīja jautājumu, no kurienes rodas šāda neticība un kāds ir šīs atteikšanās iemesls. Svētais tēvs paskaidroja, ka tas, kas izraisa skandālu, ir Dieva iemiesošanās. Dievs izvēlējās atklāt sevi un īstenot savu pestīšanas darbu caur cilvēka miesas trauslumu. Runa ir par Iemiesošanās noslēpumu. Iemiesošanās bija šķērslis tiem cilvēkiem un bieži vien ir šķērslis arī mums.
Jēzus apgalvo, ka īstā pestīšanas maize, kas ir mūžīgās dzīves avots, ir Viņa paša Miesa. Viņš māca, ka, lai nonāktu vienotībā ar Dievu, pirms ievērot likumus un izpildīt reliģiskos priekšrakstus, vajag dzīvot reālās un konkrētās attiecībās ar Viņu, jo pestīšana ir nākusi no Viņa, caur Viņa Iemiesošanos – skaidroja pāvests.
Dievs kļuva miesa, un, kad mēs to sakām Credo – Ziemassvētkos, Kunga Pasludināšanas svētkos – mēs nometamies ceļos, lai pagodinātu šo Iemiesošanās noslēpumu. Dievs kļuva miesa, Viņš kļuva miesa un asinis. Viņš noliecās tik tālu, ka kļuva tāds pats cilvēks kā mēs. Viņš pazemojās tik tālu, ka uzņēmās uz sevis mūsu ciešanas un mūsu grēku, un tādēļ Viņš prasa, lai mēs meklējam Viņu nevis ārpus dzīves un vēstures realitātes, bet attiecībās ar Kristu un brāļiem. Mums viņu jāmeklē ikdienas dzīvē. Tas ir ceļš, kas mūs ved pie Dieva: tās ir attiecības ar Kristu un brāļiem – skaidroja Francisks.
Arī šodien Dieva atklāšanās Jēzū kā cilvēkā var izraisīt skandālu jeb ieļaunojumu. To nav viegli pieņemt. Tas ir tas, ko apustulis Pāvils sauc par “neprātu”, par Evaņģēlija neprātu pretēji tiem, kuri dzenas pēc brīnumiem un pasaulīgās gudrības (sal. 1 Kor 1, 18-25). Un šis neprāts, šis skandāls labi atklājas, runājot par Euharistiju. Kāda gan pasaules acīs var būt jēga mesties ceļos maizes gabaliņa priekšā? Kāpēc mums ir neatlaidīgi jāēd šī maize? Pasaule ieļaunojas.
Kad ļaudis redz brīnumu ar maizes un zivju pavairošanu, tad tie tūlīt grib iecelt Jēzu par karali, bet kad Viņš tiem paskaidro, ka šis žests simbolizē upuri, dzīvības atdevi, un ka tam, kurš grib dzīvot, ir jāēd Viņa Miesa un jādzer Viņa asinis, tas ir, jāasimilējas ar Viņu, tad tas nepatīk un ienes satricinājumu. Jēzus izraisa satricinājumu, apjukumu. Šajā sakarā pāvests aicināja mūs uztraukties nevis par to, ka piedzīvojam apjukumu, bet par to, ka tādu nepiedzīvojam, jo tas nozīmē, ka mēs esam kļuvuši nejūtīgi pret Viņa vēsti. Francisks mudināja lūgt žēlastību, lai mēs ļautu, ka Viņa mūžīgās dzīves vārdi mūsos izraisa nemieru un ved uz atgriešanos. Noslēgumā viņš novēlēja, lai Vissvētākā Jaunava Marija mums palīdz vienmēr apliecināt savu ticību ar konkrētu dzīvi.
