Pāvests Francisks vada pēdējo katehēzi par lūgšanu
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Lūgšana bija viena no Jēzus dzīves visacīmredzamākajām iezīmēm. Jēzus lūdzās, Viņš daudz lūdzās. Dialogs ar Tēvu bija visas Viņa dzīves kvēlspuldze – sacīja Francisks. Jēzus lūdzās vēl intensīvāk savu ciešanu un nāves priekšvakarā. Viņa pēdējās stundas Jeruzalemē ir “Evaņģēlija sirds” ne tikai tāpēc, ka Svēto Rakstu autori par to stāsta daudz plašāk nekā par visu pārējo, bet arī tāpēc, ka nāves un augšāmcelšanās notikums izgaismo visu pārējo Jēzus dzīvi. Viņš nebija filantrops, kurš parūpējās par cietējiem un slimajiem. Viņš tāds bija, un Viņš bija kaut kas daudz vairāk. Svētais tēvs skaidroja, ka Jēzū ir ne tikai labestība, bet ir kaut kas vairāk – Viņā ir pestīšana. Turklāt tā nav epizodiska pestīšana – tāda, kur runa būtu par glābšanu no kādas slimības vai kāda izmisīga brīža, bet visaptveroša pestīšana – mesiāniskā pestīšana, tāda, pateicoties kurai es varu cerēt uz dzīvības galīgo uzvaru pār nāvi.
Jēzus savu ciešanu un nāves priekšvakarā ir pilnībā iegrimis lūgšanā – turpināja pāvests. Lūgšana Ģetzemanes dārzā ir dramatiska. Viņu pārņem nāves bailes. Tomēr Jēzus vēršas pie Tēva, saucot Viņu vārdā “Abba”, Tētis (sal. Mk 14, 36). Ar šo aramiešu vārdu izsaka dziļu tuvību, paļāvību. Brīdī, kad Jēzus jūt sabiezējam ap sevi tumsu, Viņš to šķērso ar šo mazo vārdu “Abba”.
Jēzus lūdzas arī pie krusta, kas ir ietīts Dieva klusēšanas tumsā. Tomēr pār Viņa lūpām vēlreiz atskan vārds “Tēvs”. Tā ir visdrosmīgākā lūgšana, jo pie krusta Jēzus ir absolūtais aizlūdzējs: Viņš lūdzas par citiem, Viņš lūdzas par visiem, arī par tiem, kuri Viņu notiesā. Nav neviena, kas nostātos Viņa pusē, izņemot nabaga ļaundari. Visi bija nostājušies pret Viņu vai bija vienaldzīgi, izņemot šo ļaundari. “Tēvs, piedod viņiem, jo viņi nezina, ko dara” (Lk 23, 34).
Pāvests skaidroja, ka vislielāko dvēseles un miesas sāpju brīdī Jēzus lūdzas ar psalma vārdiem – vienotībā ar visas pasaules nelaimīgajiem, īpaši ar tiem, kurus visi ir aizmirsuši. Viņš izrunā traģiskos 22. psalma vārdus: “Mans Dievs, mans Dievs, kāpēc Tu mani atstāji?” Jēzus vēlreiz vēršas pie Dieva kā Tēva. Viņš saka “Mans Dievs”, “Tēvs, Tavās rokās es atdodu savu garu”. Šis laiks, ko Jēzus pavada pie krusta, šīs trīs stundas ir lūgšanas piepildītas stundas.
Pie krusta notiek mūsu atpestīšana – norādīja Francisks. Ar augšāmcelšos Jēzus lūgšana tiks izpildīta. Viņa lūgšana bija vienreizēja. Tā ir mūsu lūgšanas paraugs. Jēzus lūdzās par visiem. Viņš lūdzās arī par mani, par katru no mums. Katrs no mums var apgalvot, sakot: “Jēzus pie krusta lūdzās par mani”. Lai cik sāpīgas ciešanas mēs piedzīvotu, mēs neesam vieni. Jēzus par mums lūdzas. Arī šajā brīdī Viņš lūdzas un palīdz mums iet uz priekšu. Šīs pēdējās katehēzes par lūgšanu laikā pāvests aicināja vienmēr paturēt to prātā – nekad neaizmirst, ka Jēzus lūdzas par mani, par katru no mums. Tāpēc mums atliek nekas cits, kā būt drosmīgiem un ar cerību iet uz priekšu. Lai, dzīvojot ar šo apziņu, mēs ar savu dzīvi godinām Dievu – vēlēja Francisks.
