Pāvests vēstījumā Pasaules trūkumcietēju dienā: "Nabadzība ir egoisma sekas"

Jānis Evertovskis – Vatikāns

“Kad ticīgie grib personīgi redzēt Jēzu un Viņam pieskarties, tie zina, kur griezties: nabagi ir Kristus sakraments, tie pārstāv Viņu un novirza pie Viņa”, raksta Francisks vēstījumā 5. Pasaules trūkumcietēju dienā. Tās temats: “Trūcīgie ir vienmēr pie jums” (Mk 14, 7).

Šajā Marka evaņģēlija nodaļā lasām par notikumu, kas risinās Betānijā, Sīmaņa spitālīgā namā, kur, Jēzum pie galda esot, atnāk sieviete ar dārgu nardes svaidāmo eļļu un izlej šo eļļu uz Jēzus galvas. Jūdass viņu kritizē, nosaucot to par izšķērdību, un saka, ka šo eļļu varēja pārdot par vairāk nekā 300 denārijiem un tādā veidā palīdzēt nabagiem. Evaņģēlists Jānis piebilst, ka, īstenībā, Jūdass to sacīja “ne tāpēc, ka viņam rūpētu nabagi, bet gan tāpēc, ka viņš bija zaglis; un viņš, naudas kasi pie sevis turēdams, piesavinājās to, kas tanī tika ielikts” (Jņ 12, 6). Šajā sakarā pāvests uzsver, sakot, ka tie, kuri neredz nabagus, noliedz Jēzus mācību un nevar būt Viņa mācekļi. Nabagi ieņem Baznīcā centrālo vietu.

Vēstījumā Francisks runā par šodienas sērgu, tas ir, pandēmiju, kuras rezultātā ir vēl vairāk palielinājies nabagu skaits. Pandēmija, kas turpina klauvēt pie miljoniem cilvēku durvīm, ir “nabadzības priekšvēstnesis”. Viņš uzskata, ka turpmāko mēnešu laikā trūcīgo skaits, diemžēl, turpinās pieaugt. Dažas zemes ir pieredzējušas tik smagas pandēmijas sekas, ka trauslākajiem cilvēkiem pietrūkst pat pirmās nepieciešamības lietu. Garās rindas, kas veidojas vietās, kur tiek baroti trūkumcietēji, ir šī pasliktinājuma redzamā zīme – raksta pāvests, norādot, ka tāpēc ir jārod piemērotāki risinājumi cīņai ar vīrusu pasaules līmenī, nemeklējot šauro loku intereses. Īpaši steidzami ir jādod konkrētas atbildes tiem, kuri cieš no bezdarba, kas dramatiski skar daudzus ģimenes tēvus, sievietes un jauniešus – uzsver Svētais tēvs, norādot uz solidaritātes un tālredzīgu projektu nepieciešamību.

Pāvests brīdina, ka individuālistisks dzīvesveids arī izraisa nabadzību, un bieži visa atbildība par to tiek novelta uz pašiem nabagiem. “Taču nabadzība nav likteņa auglis, bet ir egoisma sekas”, viņš uzsver. Turpinājumā Francisks uzstājīgi aicina: “Nepieciešama citādāka pieeja nabadzībai. Tas ir izaicinājums, kuram valdībām un pasaules institūcijām ir jāstājas pretī ar uz nākotni vērstu sociālu modeli, lai spētu tikt galā ar jaunām nabadzības formām, kas skar pasauli un kas izšķiroši iezīmēs turpmākās desmitgades. Ja trūcīgie tiks nostumti pie malas, it kā viņi paši būtu vainīgi par savu stāvokli, tad tiks apdraudēta arī demokrātijas kā tādas koncepcija un ikviena sociālā politika būs neveiksmīga. Mums ar lielu pazemību ir jāatzīst, ka nabagu priekšā mums bieži vien trūkst kompetences. Par viņiem tiek runāts abstrakti, mēs apstājamies pie statistikām un ļaujamies aizkustinājumam, redzot kādu dokumentālu filmu. Nabadzībai, gluži pretēji, vajadzētu mūs motivēt plānot radoši, ar mērķi vairot brīvību, kas vajadzīga, lai dzīvotu piepildītu dzīvi atbilstoši katra cilvēka spējām”. Doma, ka brīvība tiek iegūta un pieaug, pateicoties naudai, ir ilūzija, no kuras jāturas pa gabalu – brīdina pāvests.

Jēzus vārdi “Trūcīgie ir vienmēr pie jums” ir aicinājums nekad nezaudēt no sava redzesloka iespējas darīt labu – lasām vēstījumā. Tomēr tas nenozīmē atvieglot savu sirdsapziņu, iedod kādu nabagdāvanu, bet gan drīzāk stāties pretī “vienaldzības un netaisnības kultūrai” – norāda Francisks un paskaidro, ka nabagdāvanu došanai ir gadījuma raksturs, turpretī dalīšanās ir ilgtspējīga. Pirmajā gadījumā pastāv risks apmierināt devēju un pazemot saņēmēju, taču otrajā – ir iespēja stiprināt solidaritāti un radīt taisnīguma panākšanai nepieciešamos apstākļus.

Uzrunājot kristiešus, Svētais tēvs atgādina, ka pastāv nesaraujama saikne starp Jēzu, nabagiem un Evaņģēlija sludināšanu. Dieva vaigs, ko atklāj Jēzus, ir tāda Tēva vaigs, kurš iestājas nabagu labā un ir līdzās nabagiem. Jēzus ar savu darbību parāda, ka trūkums nav likteņa rezultāts, bet gan Viņa klātbūtnes mūsu vidū konkrētā zīme. Mēs atrodam Jēzu, nevis kad un kur gribam, bet saskatām viņu trūkumcietēju dzīvē, viņu ciešanās, viņu necilvēcīgajos apstākļos, kādos tie dažreiz ir spiesti dzīvot. “Es nenogurstoši atgādinu”, raksta Francisks, “ka trūkumcietēji ir patiesi evaņģelizētāji, jo viņi pirmie tika evaņģelizēti un paaicināti dalīties Kunga svētlaimē un Viņa Valstībā (sal. Mt 5, 3)”. Viņš vēlreiz uzsver, ka visi trūkumcietēji mūs evaņģelizē, jo, pateicoties viņiem, mums ir iespēja aizvien jaunā veidā atklāt Tēva sejas īstos vaibstus.

Vēstījumā 5. Pasaules trūkumcietēju dienā pāvests citē priestera Primo Madzolari 1949. gadā rakstītos vārdus. Šis priesteris lūdz neprasīt viņam, vai ir trūkumcietēji, kas viņi ir un cik viņu ir, jo tamlīdzīgi jautājumi, pēc viņa domām, ir tikai uzmanības novēršana vai iegansts tam, lai nepildītu sirdsapziņas precīzās norādes. “Es nekad neesmu skaitījis nabagus”, viņš raksta, “jo tie nav skaitāmi. Nabagus ir nevis jāskaita, bet jāapskauj”.

Noslēgumā Francisks piebilst, ka nabagi ir mūsu vidū. “Cik tas būtu evaņģēliski”, viņš norāda, “ja mēs varētu visā patiesībā teikt: Mēs arī esam nabagi. Tikai tādā veidā mēs spēsim viņus patiešām saskatīt un padarīt par savas dzīves integrālo sastāvdaļu un pestīšanas instrumentu”.