Lai dzīvotu, nepietiek ar "like", vajadzīga brālība un īsts prieks
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Vatikānā ieradās 218 diecēžu Caritas un Itālijas Caritas pārstāvji. “Jūs esat Baznīcas dzīvā sastāvdaļa, jūs esat ‘mūsu Caritas’”, sacīja Francisks, citējot sava priekšgājēja, svētā Pāvila VI vārdus. Šodien ir daudz izaicinājumu un grūtību, šodien ir aizvien vairāk nabagu – viņš atzina, runājot par šīs organizācijas uzdevumu, kas ir palīdzības sniegšana trūkumcietējiem. Caritas Vatikāna II koncila garā sniedz mīlestības liecību.
Runājot par trīs ceļiem, pirmo pāvests definēja kā “pēdējo ceļš”. Viss sākas no šiem “pēdējiem”, tas ir, no vistrauslākajiem un visneaizsargātākajiem cilvēkiem. Caritas mīlestība ir žēlsirdība, kas meklē vājākos, kas tiecas atbrīvot cilvēkus no dažāda veida verdzības, kas tos nomāc, lai tie varētu paši kļūt par savas dzīves noteicējiem. Šo 50 gadu laikā ir sperti ļoti nozīmīgi soļi, palīdzot vietējām Baznīcām piekopt žēlsirdību. Organizācija, piemēram, ir steigusies palīgā dažādu katastrofu seku likvidēšanā Itālijā un citur pasaulē, palīdzējusi migrantiem un tautām, kas cieš bruņotajos konfliktos. Svētais tēvs atzina, ka ir skaisti paplašināt tuvākmīlestības, labdarības apvāršņus, vienmēr paturot acu priekšā pēdējos.
“Uz realitāti jāraugās ar viņu acīm. Jāraugās uz vēsturi nevis no uzvarētāju viedokļa, kuri panāk, lai tā izskatītos skaista un perfekta, bet no trūcīgo perspektīvas, jo tā ir Jēzus perspektīva”, sacīja pāvests. “Tieši nabadzīgie ar savu pirkstu pieskaras mūsu pretrunu brūcei un ienes mūsu sirdsapziņā veselīgu nemieru, aicinot mūs mainīties”.
Otrais ceļš ir “Evaņģēlija ceļš” – turpināja Francisks. Viņš skaidroja, ka evaņģēliskās dzīves stils – vienīgais, ko jāpiesavina – ir pazemīgas mīlestības stils. Tā ir konkrēta mīlestība, bet nav uzkrītoša. Šis stils tiek piedāvāts, bet netiek uzspiests. Tas ir nesavtīgas mīlestības stils, kas nemeklē atlīdzību. Tas ir gatavības un kalpošanas stils, atdarinot Jēzu, kurš kļuva par mūsu kalpu. Tas ir stils, ko apraksta svētais Pāvils, sakot, ka mīlestība “panes visu, tic visu, visu cer, visu pacieš” (1 Kor 13, 7).
Pāvests atzina, ka viņu pārsteidz vārds “visu”. “Mīlestība ir iekļaujoša. Tā nenodarbojas tikai ar materiālo aspektu, pat ne arī tikai ar garīgo. Jēzus pestīšana attiecas uz visu cilvēku. Mums ir vajadzīga tāda mīlestība, kas būtu vērsta uz personas integrālo attīstību: garīga, materiāla, intelektuāla mīlestība”, skaidroja Francisks. Viņš atgādināja, ka Caritas organizācijai un ticīgo kopienām vienmēr jācenšas kalpot “visam cilvēkam” kopumā, jo, svētā Jāņa Pāvila II vārdiem runājot, “cilvēks ir Baznīcas ceļš” (Enciklika Redemptor hominis, 14).
Evaņģēlija ceļš mums atklāj, ka Jēzus ir klātesošs katrā nabagā – turpināja Svētais tēvs. To jāpatur prātā, lai mēs atbrīvotos no pastāvīgā ekleziālās pašreferences kārdinājuma un būtu maiguma un tuvības Baznīca, kur nabagi ir svētīgi, kur misija ieņem centrālo vietu, kur prieka avots ir kalpošana. Šajā kontekstā pāvests norādīja arī uz to, cik svarīgi ir aizstāvēt personas cieņu, kad pastāv tās bradāšanas draudi, darīt visu iespējamo, lai tiktu saklausīti nabagu apslāpētie kliedzieni un dot vārdu tiem, kuriem nav teikšanas.
Trešais ir “radošuma ceļš”. Francisks norādīja, ka 50 gadu laikā sakrātā bagātā pieredze ir pamats, uz kura balstīties, lai pastāvīgi dažādos aizvien jaunos veidos paustu mīlestību. Šajā ziņā ir vajadzīga izdoma un radošums. Redzot jaunu nabagu skaita pieaugumu, pāvests mudināja nepadoties mazdūšībai, bet turpināt dzīvināt “brālības sapņus” un būt par “cerības zīmēm”. Caritas ir liela ģimene. Dalīšanās priekā ir imunitātes pret pesimisma vīrusu iegūšanas avots. Šajā brālīgajā gaisotnē Svētais Gars, kurš ir radītājs un radošais, iedvesmos jaunas idejas, kas būs piemērotas laikiem, kuros dzīvojam.
Noslēgumā Francisks aicināja pievērst īpašu uzmanību jauniešiem, kuri ir vistrauslākie šī mainīgā laikmeta upuri. Taču reizē viņi ir potenciālie jauna laikmeta veidotāji. Viņi ir nākotnes galvenie varoņi. Laiks, ko viņiem veltām, lai kopā draudzīgi, ar entuziasmu un pacietību veidotu attiecības, kas ļautu pārvarēt vienaldzības un izlikšanās kultūru, nekad nebūs izniekots laiks – uzsvēra pāvests. Lai dzīvotu, nepietiek ar “like” (“man patīk), bet ir vajadzīga brālība un patiess prieks. Caritas var būt “dzīves treniņzāle”, lai palīdzētu daudziem jauniešiem atklāt dāvāšanas jēgu, lai palīdzētu tiem sajust, cik labi ir atrast sevi, veltot savu laiku citiem. Tā rīkojoties, pati Caritas paliks aizvien jauna un radoša, saglabās vienkāršu un skaidru skatienu, nebaidoties to vērst uz Otru [Dievu] un otru [savu tuvāko], kā to dara bērni.
