Meklēt

Vatican News

Ja sekojam Dievam, tad mūsu dzīvē nekas nenotiek nejauši

Kunga ceļi ir apbrīnojami. To mēs redzam katru dienu. Nekad neaizmirsīsim, kā Dievs ienāca mūsu dzīvē – sacīja pāvests trešdienas, 30. jūnija, vispārējās audiences laikā. Francisks turpināja pagājušā nedēļā iesākto katehēžu ciklu par apustuļa Pāvila Vēstulē galatiešiem izklāstītajiem tematiem. Iesākoties atvaļinājumu un atpūtas laikam, viņš aicināja mūs atvēlēt laiku tam, lai ieskatītos savā dzīvē un saskatītu tajā Dieva klātbūtnes pēdas. Dievs nepārstāj mūs vadīt.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Iesākot katehēzi, pāvests atgādināja, ka Galatijas kristieši piedzīvo krīzi – viņi sastopas ar pretrunām jautājumā par to, kā izdzīvot savu ticību. Iepriekšējā reizē Svētais tēvs stāstīja, ka šiem ticīgajiem draudēja lielas briesmas, jo viņu vidū bija iefiltrējušies daži no jūdaisma pārgājušie kristieši, kuri ar viltu sāka izplatīt apustuļa Pāvila mācībai pretējas teorijas un noniecināt viņu pašu. Tie mēģināja iznīcināt apustuļa autoritāti. Galatieši vairs nezināja, ko darīt – klausīt Pāvilu vai šos jaunos sludinātājus.

Tāpēc apustulis raksta viņiem vēstuli, kurā kā īsts tēvs pauž savas bažas un izceļ Evaņģēlija novitāti. Viņam, kurš sludināja šiem ļaudīm Evaņģēliju, ir svarīgi, lai tie ietu pa pareizo ceļu. Tas ir viņa nodoms – atgādināt Evaņģēlija mācību, uz kuras pamata veidot savu identitāti un balstīt savu dzīvi.

Lasot šo vēstuli, mēs uzreiz pamanām, ka Pāvils ir ļoti dziļi iepazinis Kristus noslēpumu – turpināja Francisks. Viņš nelieto seklus argumentus, kā to dara viņa pretinieki, bet jau kopš vēstules sākuma “uzņem augstumu”. Tādējādi apustulis parāda arī mums, kā mums uzvesties, kad mūsu kopienā rodas kādi konflikti. Tikai pašās vēstules beigās viņš paskaidro, ka viss strīds grozās ap apgraizīšanas jautājumu – tātad, ap jūdu tradīcijas ievērošanu.

Pāvils izvēlas iet dziļumā, jo uz spēles tiek likta Evaņģēlija patiesība un kristiešu brīvība, kas ir tā integrālā sastāvdaļa. Viņš nepieiet problēmām virspusēji, kā to bieži vien mēdzam darīt mēs, lai rastu tūlītēju risinājumu, maldīgi domājot, ka ar kompromisu panāksim visu vienprātību. Evaņģēlija ceļš ir citādāks – norādīja pāvests. Un Pāvils izvēlas to grūtāko ceļu. Viņš raksta: “Vai es meklēju cilvēku, vai Dieva labvēlību? Vai es cenšos cilvēkiem izpatikt? Ja es arī tagad cilvēkiem izpatiktu, tad es nebūtu Kristus kalps” (Gal 1, 10).

Vispirms Pāvils galatiešiem atgādina, ka ir īsts apustulis nevis savu nopelnu dēļ, bet, pateicoties Dieva žēlastībai. Viņš stāsta par savu aicinājumu un atgriešanos, atzīstot, ka iepriekš bija liels kristiešu vajātājs. No vienas puses, viņš atzīst, ka nežēlīgi vajāja Baznīcu un bija “zaimotājs, vajātājs un varmāka” (1 Tim 1, 13), no otras – apustulis uzsver to, cik liela ir Dieva žēlsirdība pret viņu, kas noveda viņu pie radikālas pārveidošanās. Tātad, Pāvils atklāj patiesību par savu aicinājumu, parādot milzīgo kontrastu, ko piedzīvoja: viņš no kristiešu vajātāja tika paaicināts kļūt par apustuli, lai sludinātu Jēzus Kristus Evaņģēliju. Mēs redzam, ka Pāvils ir brīvs. Viņš ir brīvs sludināt Evaņģēliju un arī brīvs atzīties savos grēkos. “Es biju tāds un tāds”. Tā ir patiesība, kas sirdi dara brīvu. Tā ir Dieva brīvība – sacīja pāvests.

Pāvila dzīvē notika kaut kas pavisam negaidīts. Dievs savā žēlastībā atklāja viņam savu Dēlu, kurš nomira un augšāmcēlās, un paaicināja viņu būt par šīs vēsts sludinātāju pagānu tautām. Cik neizdibināmi ir Kunga ceļi! – atzina Francisks. Mēs to piedzīvojam katru dienu, bet jo īpaši, ja savās domās atgriežamies pie tiem brīžiem, kad Kungs mūs paaicināja. Mums nekad nevajadzētu aizmirst, kad un kādā veidā Dievs ienāca mūsu dzīvē. Mums jāpatur sirdī un prātā šo sastapšanos ar žēlastību, kad Dievs izmainīja mūsu dzīvi.

“Cik gan bieži Kunga vareno darbu priekšā spontāni rodas jautājums: Kā tas iespējams, ka Dievs izmanto tādu grēcinieku, vāju un trauslu cilvēku, lai īstenotu savu gribu? Un tomēr nav nekā nejauša, jo Dievs savā plānā bija visu paredzējis.”

Pāvests aicināja vienmēr paturēt prātā, ka Dievs ir tas, kurš mūs sūta un atbalsta ar savu žēlastību. Aicinājums ir vienmēr saistīts ar misiju, kas mums ir paredzēta. Mums ir jāļauj Dievam sevi vadīt. Žēlastība apklāj daudzus grēkus, izmaina sirdis, izmaina dzīvi, ļauj mums saskatīt jaunus ceļus. “Neaizmirsīsim to”, piekodināja Francisks.

30 jūnijs 2021, 14:19

Jaunākās audiences

Lasīt visu >