Dieva liecinieks nedzīvo ar maskām
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Kungs arī mums šodien jautā: “Kas es tev esmu?”. Kas es esmu tev, kas pieņēmi ticību, bet kuram joprojām ir bail manā Vārdā doties dziļumā? Kas es esmu tev, kas jau sen esi kristietis, bet, iegrimis rutīnā, esi pazaudējis pirmo mīlestību? Kas es esmu tev, kurš piedzīvo grūtības un kuru vajag sapurināt, lai varētu atkal atsperties? Jēzus jautā: “Kas es tev esmu?”. Svētais tēvs aicināja mūs visus šodien atbildēt Viņam, taču darīt to no sirds.
Pirms uzdot šo jautājumu, Jēzus saviem mācekļiem uzdeva kādu citu jautājumu: “Par ko ļaudis mani uzskata?” Tā bija aptauja, lai uzzinātu, kādi bija viedokļi par Viņu, taču slava Jēzum neinteresēja. Francisks skaidroja, ka Jēzus uzdeva šo jautājumu, lai norādītu uz kādu atšķirību, kas ir būtiska kristīgās dzīves atšķirība.
Daži cilvēki apstājas pie pirmā jautājuma, pie viedokļiem, un runā par Jēzu; citi, turpretī, runā ar Jēzu, veido ar Viņu ciešas attiecības un sper izšķirošu soli. Jēzum interesē tas, lai mēs ierādītu Viņam centrālo vietu savās domās, lai Viņš būtu visu mūsu pieķeršanos atskaites punkts, lai Viņš būtu mūsu dzīves mīlestība. Viņam neinteresē, ko mēs par Viņu domājam, kādi ir mūsu viedokļi par Viņu. Viņam interesē mūsu mīlestība – atgādināja Svētais tēvs.
Svētie, kurus šodien svinam, veica šo pāreju un kļuva par lieciniekiem – turpināja pāvests. Viņi nebija Jēzus apbrīnotāji, bet bija Viņa atdarinātāji. Viņi nebija skatītāji, bet bija Evaņģēlija galvenie varoņi. Pēteris nerunāja par misiju, bet bija cilvēku zvejnieks; Pāvils nerakstīja smalkas grāmatas, bet laikā, kad ceļoja un liecināja, vēstulēs izklāstīja piedzīvoto. Viņi abi veltīja savu dzīvi Kungam un brāļiem. Un viņi mūs izaicina – norādīja Francisks. Viņi mūs izaicina, jo mums pastāv risks apstāties pie pirmā jautājuma – pie viedokļiem, cēlām idejām, teikt skaistus vārdus, bet nekad neiesaistīties.
Liecinieki nemaldās vārdu labirintos, bet nes augļus. Viņi nežēlojas par citiem un pasauli, bet sāk ar sevi – uzsvēra Svētais tēvs. Viņi mums atgādina, ka Dievs ir nevis pierādāms, bet atklājams, nevis sludināms ar skaļiem saukļiem, bet liecināms ar piemēru.
Raugoties uz Pētera un Pāvila dzīvi, var tomēr rasties iebildums – atzina pāvests. Viņi bija liecinieki, bet ne vienmēr – priekšzīme. Pēteris noliedza Jēzu, bet Pāvils vajāja kristiešus. Tomēr galvenais ir tas, ka viņi liecināja arī par saviem kritieniem. Svētais Pēteris varēja evaņģēlistiem pateikt, lai tie neko neraksta par viņa kļūdām. Taču, nē, Evaņģēlijos viss tiek par viņu kļūdām atklāts skaidri un gaiši. Arī Pāvils savās vēstulēs runā par savām kļūdām un vājībām.
Lūk, ar ko sāk liecinieks – ar patiesību par sevi, ar cīņām ar sevi, savu divkosību un neīstumu. Ja mēs necenšamies spodrināt savu tēlu, bet esam patiesi Viņa un cilvēku priekšā, tad Kungs ar mūsu starpniecību var darīt lielas lietas – uzsvēra pāvests. “Par ko tu mani uzskati?” – tas ir jautājums, ko šodien Kungs uzdod katram no mums. Tas ir jautājums, kas liek mums iedziļināties sevī. Ar savu liecinieku Pētera un Pāvila starpniecību Viņš mūs mudina nomest savas maskas, beigt meklēt attaisnojumus un atmest savu remdenumu un viduvējību. Lai šajā ziņā mums palīdz Vissvētākā Jaunava Marija, Apustuļu Karaliene. Lai viņa iededz mūsos vēlmi liecināt par Jēzu – novēlēja Francisks.
