Meklēt

Vatican News

Dzīves vētrās uzticēsimies Jēzum

Pārdomājot svētdienas Evaņģēlija fragmentu par to, kā Jēzus nomierina vētraino jūru, pāvests uzrunā pirms lūgšanas “Kunga eņģelis” viļņus un vēju salīdzināja ar mūsu ikdienas dzīves pārbaudījumiem. Viņš atgādināja, ka Kungs visu laiku atrodas mums līdzās un mudināja mūs vienmēr dzīvot ar paļāvību.

Jānis Evertovskis – Vatikāns

Šodienas liturģijā dzirdam Evaņģēlija stāstu par to, kā Jēzus nomierina vētru (sal. Mk 4, 35-41). Laivu, kurā mācekļi šķērso ezeru, mētā tik lieli viļņi, ka tie baidās, ka varētu nogrimt. Jēzus ir kopā ar viņiem, taču Viņš guļ. Mācekļi, baiļu pilni, kliedz: “Mācītāj, vai Tev nerūp, ka mēs ejam bojā?”

Francisks atzina, ka arī mēs bieži vien, dzīves pārbaudījumu pārņemti, saucam uz Kungu: “Kāpēc Tu klusē un neko nedari manā labā?” Tas notiek īpaši tad, kad mums liekas, ka grimstam, jo mīlestība vai mūsu lielais plāns, uz ko cerējām, izplēn; vai tad, kad mūs mētā nemierpilnu baiļu viļņi; vai tad, kad šķiet, ka grimstam dažādu problēmu mutulī vai jūtamies apjukuši dzīves okeāna vidū un neredzam ne virzienu, ne piestātni. Tas notiek tad, kad mums sāk pietrūkt spēka, lai ietu uz priekšu, jo nav darba vai esam saņēmuši negaidītu diagnozi, kas liek baidīties par savu vai kāda tuvinieka veselību. Tādu brīžu, kad jūtamies tā, it kā atrastos vētrā, vai kad liekas, ka visam beigas, ir daudz. Tad mūs smacē bailes un, kā mācekļi, riskējam pazaudēt no sava redzesloka pašu galveno.

Šajā sakarā Svētais tēvs atgādināja: Laivā ir Jēzus, pat ja Viņš tur guļ, un dalās ar savējiem visā notiekošajā. Kaut arī Viņa miegs no vienas puses mūs pārsteidz, no otras – tas mums ir pārbaudījums. Kungs tur ir klātesošs. Īstenībā, Viņš gaida, lai mēs Viņu iesaistītu, piesauktu, nostādītu visa, ko piedzīvojam, centrā. Viņš ar savu miegu pamudina mūs pamosties. Jo lai būtu Jēzus mācekļi, nepietiek ticēt, ka Dievs ir, bet ir jānostājas Viņa priekšā, jāpaceļ balss un jāsauc uz Viņu. Pāvests piebilda, ka mums ir jāsauc uz Dievu, jākliedz: “Kungs, glāb mani!”

“Šodien varam uzdot sev jautājumu, kādi ir tie vēji, kas plosās manā dzīvē, kādi ir tie viļņi, kas traucē man kuģot un apdraud manu garīgo dzīvi, manu ģimenes dzīvi, manu psihisko dzīvi.”

Pateiksim to visu Jēzum, izstāstīsim Viņam visu – mudināja Francisks, norādot, ka Jēzus to grib. Viņš grib, lai mēs pieķeramies Viņam un tādējādi atrodam patvērumu no dzīves anomālajiem viļņiem. Mācekļi tuvojas Jēzum, pamodina Viņu un runā ar Viņu. Šeit meklējams mūsu ticības sākums, proti, mums ir jāatzīst, ka vieni paši mēs nespēsim noturēties, ka mums ir vajadzīgs Jēzus kā jūrniekiem ir vajadzīgas zvaigznes, lai varētu kuģot pareizā virzienā.

Ticība sākas ar apziņu, ka ar sevi mums nepietiek – skaidroja pāvests. Ticība sākas ar apziņu, ka mums ir vajadzīgs Dievs. Kad pārvaram kārdinājumu ierauties sevī, kad tiekam galā ar viltus reliģiozitāti, saskaņā ar kuru mums liekas, ka ir neērti traucēt Dievu, kad saucam uz Viņu, Viņš var paveikt brīnumus. Brīnumus panāk lūgšanas lēnprātīgais un vienreizējais spēks. 

Mācekļi lūdz Jēzu un Viņš nomierina vētru. Tad Viņš tiem uzdod jautājumu, kas attiecas arī uz mums: “Kāpēc jūs esat bailīgi? Vai tad jums nav ticības?” Francisks paskaidroja, ka mācekļi bija baiļu sagūstīti tāpēc, ka tā vietā, lai raudzītos uz Jēzu, viņi vairāk koncentrējās uz viļņiem. Kad mēs baidāmies, mums ir tendence raudzīties uz grūtībām, problēmām, bet nevis uz Kungu, kurš bieži vien guļ. Tā vietā, lai dotos pie Kunga un uzticētu Viņam savas rūpes, mēs bieži vien koncentrējamies uz savām problēmām. Mēs atstājam Kungu malā, savas dzīves laivas pašā galā, un tikai tad, kad mums kaut ko vajag, tad Viņu modinām. Noslēgumā Svētais tēvs aicināja lūgt tādas ticības žēlastību, lai mēs nepagurtu meklēt Kungu, klauvēt pie Viņa Sirds durvīm. Viņš novēlēja, lai Dievmāte, kura nekad nebeidza paļauties uz Dievu, arī mums palīdz katru dienu Viņam uzticēties.

20 jūnijs 2021, 13:47

L’Angelus è una preghiera recitata in ricordo del Mistero perenne dell’Incarnazione tre volte al giorno: alle 6 della mattina, a mezzogiorno e alla sera verso le 18, momento nel quale viene suonata la campana dell’Angelus. Il nome Angelus deriva dal primo versetto della preghiera – Angelus Domini nuntiavit Mariae – che consiste nella lettura breve di tre semplici testi che vertono sull’Incarnazione di Gesù Cristo e la recita di tre Ave Maria. Questa preghiera è recitata dal Papa a Piazza San Pietro a mezzogiorno la domenica e nelle Solennità. Prima della recita dell’Angelus, il Pontefice tiene anche un breve discorso prendendo spunto dalle Letture del giorno. Seguono i saluti ai pellegrini.
Dalla Pasqua fino a Pentecoste, al posto dell’Angelus viene recitato il Regina Coeli, che è una preghiera in ricordo della Risurrezione di Gesù Cristo, al termine della quale viene recitato il Gloria per tre volte.

Pēdējie 'Kunga eņģelis'

Lasīt visu >