Publicēts pāvesta vēstījums 107. Pasaules migrantu un bēgļu dienai
Jānis Evertovskis – Vatikāns
Iesākot vēstījumu, Francisks citē kādu fragmentu no enciklikas Fratelli tutti, kurā izsaka savas raizes un reizē ilgas. Viņš raksta: “Kad būs pagājusi sanitārā krīze, sliktākais būtu iekrišana vēl dziļāk drudžainā patēriņā un [ķeršanās pie] jauniem egoistiskās pašaizsardzības veidiem. Lai Dievam labpatīk, ka pēc šī visa vairs nebūtu «tie citi», bet būtu viens «mēs»” (35. n.). Viņš paskaidro, ka tāpēc nolēma veltīt šo vēstījumu minētajam tematam, lai skaidri parādītu, kāds ir tas apvārsnis, pretī kuram mums visiem kopā šajā pasaulē ir jāvirzās.
Svētais tēvs skaidro, ka šis “mēs” sakņojas paša Dieva radošajā plānā. Dievs radīja vīrieti un sievieti, lai viņi veidotu šo “mēs” un, vairojoties, to paplašinātu. Pestīšanas vēsture liecina, ka Dievs izrāda žēlsirdību visai tautai – šim “mēs”, kam beigu beigās jāapvieno visa cilvēce. “Mēs” pavada pestīšanas vēsturi gan sākumā, gan arī noslēgumā. Centrālo vietu tajā ieņem Kristus, kurš nomira un augšāmcēlās, “lai visi būtu viens” (Jņ 17, 21).
Pāvests atzīst, ka tomēr šodien šis Dieva gribētais “mēs” ir “salauzts”, sadrumstalots, ievainots un iedragāts. Tas vislabāk atklājas krīzes situācijās. Šo “mēs” šķel nacionālisms ar dažādām tā noslēgtajām un agresīvajām izpausmes formām un radikālais individuālisms. Un tas notiek gan pasaulē, gan arī Baznīcā. Visvairāk par to “maksā” tie, kuri ļoti viegli var kļūt par “citiem”, proti: svešinieki, migranti, atstumtie, tie, kuri dzīvo eksistences perifērijās.
Francisks atgādina, ka, īstenībā, mēs visi atrodamies vienā laivā un esam aicināti darīt visu iespējamo, lai vairs nebūtu mūru, kas mūs šķir, lai vairs nebūtu “citi”, bet būtu “mēs”, tik plašs kā visa cilvēce. Tāpēc pāvests izmanto šo Pasaules migrantu un bēgļu dienu un vēršas gan pie katoļticīgajiem, gan arī visiem cilvēkiem visā pasaulē ar aicinājumu tiekties visiem kopā uz aizvien plašāku “mēs”.
Katoļticīgos Svētais tēvs mudina vienmēr būt aizvien uzticīgākiem savai katoliskajai identitātei. Baznīcas katoliskumu jāizdzīvo Kunga Garā, pateicoties kuram mēs varam būt vienoti dažādībā un saskaņot atšķirības, nekad neuzspiežot vienveidību, kas depersonalizē. Saskaroties ar atšķirīgo, ar ko pie mums nāk ārzemnieki, migranti un bēgļi, un veidojot dialogu starp kultūrām, mēs varam augt kā Baznīca, varam savstarpēji bagātināties. Katrs kristietis, lai kur viņš atrastos, ir pilntiesīgs vietējās Baznīcas loceklis, vienas Baznīcas loceklis, vienas saimes loceklis – uzsver pāvests.
Francisks aicina ticīgos censties panākt, lai viņu kopienas būtu aizvien iekļaujošākas, un atgādina, ka šodien Baznīcai bez aizspriedumiem un bailēm jāiet uz eksistences perifērijām, lai aprūpētu ievainotos, meklētu nomaldījušos un visiem atvērtu savas durvis. Perifērijās sastapsim daudzus migrantus un bēgļus, bez pajumtes palikušos un cilvēktirdzniecības upurus. Kungs grib, lai šie cilvēki saņemtu Viņa mīlestību.
Pēc tam pāvests vēršas pie visas pasaules ļaudīm ar aicinājumu visiem kopā virzīties uz aizvien plašāku “mēs”, atjaunot cilvēku saimes audeklu un kopā veidot savu nākotni, kur valdītu taisnība un miers, un kur neviens netiktu izslēgts. Viņš atzīst, ka kultūru dažādība ir bagātība un aicina visus jau šodien iemācīties dzīvot savstarpējā harmonijā un mierā. Tāpēc ir jānojauc mūri un jāveido tilti. Vēstījumā pāvests pievēršas arī radītā aizsardzībai. Dokuments noslēdzas lūgšanu.
